06:25 25 Jūnijs 2019
Tiešraide
  • USD1.1394
  • RUB71.7127
Neatkarības dienas svētku svinīgā ceremonija

Mamikins: Latvijas valsts dibinātāji apgrieztos kapos otrādi

© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvijā
Saņemt īso saiti
159

Ja Latvijas valsts dibinātāji būtu nodzīvojuši līdz šai dienai, viņi degtu kaunā par saviem mantiniekiem, savā lapā Facebook raksta Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins.

RĪGA, 19. novembris — Sputnik. Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins savā lapā Facebook publicējis pārdomas, veltītas Latvijas Repubikas pasludināšanas 99. gadadienai. Viņš pauž nožēlu par to, ka sākotnēji demokrātiskā valsts kļuvusi par melu, militāru provokāciju un diskriminācijas valstību.

Es ļoti mīlu Latviju. Ne kā zemi, ne arī kā dzimto rajonu vai pilsētu. Mīlu Latviju kā valsti. Vai zināt,  kāpēc?

Tāpēc, ka pirms 99 gadiem šī valsts dibināta kā demokrātija šī vārda tīrākajā un skaistākajā nozīmē. Tāpēc, ka vēl 7 tautības līdz ar etniskajiem latviešiem bija šīs valsts dibinātāji. Latviski tās ir "iedzimtās tautas" — šīs frāzes precīzu nozīmi nav iespējams atainot nevienā citā valodā. Baltkrievi, ebreji, krievi, vācieši, čigāni, lietuvieši un igauņi — tautas, kam bija garantēta izglītība dzimtajā valodā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka vācu ģimnāzijās mācījās tikai etniskie vacieši, bet krievu skolās — krievi (piemēram, ebreju Mavriku Vulfsonu vecāki sūtīja vācu skolā prestižo augsta līmeņa mācību dēļ).

Tāpēc 1918. gada Latvijā nebija jēdziena "valsts valoda". Tāpēc ierēdņi pieņēma iesniegumus trijās valodās, tajās bija ļauta tiesvedība. Tāpēc Saeimā bija oficiāli ļauts uzstāties latviešu, krievu un vācu valodās (tiesa, bija viena viltībiņa: ja deputāts vēlējās iekļūt protokolā ar pilnu atšifrējumu, bija jāuzstājas latviski, ja protokolista īsā atstāstījumā — varēja arī abās pārējās valodās. Taču es piekristu arī tādai pozitīvai diskriminācijai par labu latviešu valodai, ja šodien Saeimā ari būtu ļauts runāt vāciski un krieviski).

Tolaik, tālajā 1918. gadā neviens neiebilda, ka šajā, tēlaini sakot, akciju sabiedrībā latviešiem piederēs "kontrolpakete", jo visas mazākumtautības zināja: tā ir mūsu kopēja valsts, mums jānes tās nasta, jādala liktenis un jāatdod dzīvība, ja būs vajadzīgs. Viņi zināja: latviešu kultūras nostiprināšanās nekad nenesīs pazemojumu citu tautu kultūrai un valodai.

Viņi atdeva dzīvības: gan katoļticīgie poļi, gan krievu vecticībnieki 1919.-20. gada ziemas kaujās bija gatavi mirt par savu Latviju. Un Latgale pievienojās Latvijai pati pēdējā, ar īpašas autonomijas tiesībām.

Gudri bija cilvēki, kuri 1918. gada 18. novembrī imperatora teātrī parakstīja manifestu par Latvijas Republikas dibināšanu. Patiešām, gudri…

* * *

Ja Latvijas valsts dibinātāji būtu nodzīvojuši līdz mūsu dienām, viņi degtu kaunā par saviem mantiniekiem. Taču starp dzīvajiem viņu nav, tāpēc esmu pārliecināts, ka ik gadus 18. novembrī viņi grozās savos zārkos, kad viņu politiskie mantinieki nacionālistiski patētiskā atmosfērā noliek ziedus pie viņu kapiem.

Pat staļiniskā totalitārisma baismīgajos gados ne Latvijas pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, ne kādam citam ne prātā nebūtu nācis sākt pret PSRS melu, militāro provokāciju, apsaukāšanās un pazemošanas kampaņu, ko patlaban pret Krieviju sākusi Latvijas labēji noskaņotā elite. Taču tolaik visiem bija labi zināms par boļševistisko režīmu Padomju Krievijā/PSRS un par atmosfēru kaimiņvalstī.

Viņi degtu kaunā par to, ka vienu no vecākajām un demokrātiskākajām konstitūcijām Eiropā — Latvijas Satversmi — viņu necienīgie mantinieki XXI gs. 10. gados izvaros ar preambulu, kas pārvērtusi valsti par latviešu rezervātu.

Viņi kaunētos par to, ka agrāk, kad vēl nebija pagājuši ne 7 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, Latvijas Konstitūcijā 1998. gadā iebāzīs vēl četrus pantus — ka sazināties ar valsti varot tikai latviešu valodā. Vai par to, ka Saeimas deputāts nekad nesāks darbu, ja nezvērēs uzticību latviešu valodai, vienalga, vai par viņu balsojuši 10 tūkstoši vai 100 tūkstoši. Tas taču nav pat pagānisms.

Daudzi Latvijas dibinātāji atcerējās, kā 30. gados pa Eiropu sāka staigāt diktatūru mode. Daudzi atcerējās ne tikai nacionālsociālistu uzvaru Vācijā 1933. gadā, bet arī Latvijas demokrātiskās Saeimas padzīšanu un Ulmaņa apvērsumu 1934. gada 15. maijā. Starp tiem, kuri izveidoja Latviju 1918. gada 18. novembrī, daudzi pārdzīvoja Otro pasaules karu un pieredzēja baismīgāko Holokaustu cilvēces vēsturē. Esmu drošs: viņi ļoti labi atcerējās, kā viss sākās ar nevainīgiem lāpu gājieniem. Domāju, ka viņi kaunētos par mūsu nacionāļu tagadējiem lāpu gājieniem — tiem, kuri atgādina nacistu maršus…

Viņi kaunētos par to, ka Latvijas karogs ir pataisīts par elku, un tagad tevi automātiski uzskatīs par ienaidnieku, ja tu vienkārši atteiksies nēsāt lentīti karoga krāsās.

* * *

Savā dzīvē daudz esmu domājis par to, kāpēc 20. gados Rīga un Latvija tā skanēja visā Eiropā: no garšīgākā sviesta līdz asākajām intelektuālajām debatēm? Tāpēc, ka te bija sinerģija — to veidoja visi cilvēki, kuri dzīvoja Latvijā un gribēja to padarīt stiprāku un saliedētāku:

Ebrejs Jesaja Berlins, pavisam mazliet ne latvietis, taču rīdzinieks — mūsdienu liberālās filozofijas pamatlicējs (tiesa, pirms neatkarības pasludināšanas viņš pārcēlās uz Pēterburgu, bet vēlāk — uz Angliju). Civiltiesību zinātnieks Vasilijs Sinaiskis, talantīgais Latvijas universitātes Juridiskās fakultātes profesors, kura darbi vēl joprojām ir latviešu juristu Bībele. (Kopā ar viņu fakultātē strādāja Nikolajs Vinzarājs, kurš sevi uzskatīja par latvieti, taču pareizticīgo, lai arī viņa māte bija krieviete un viņš pats absolvējis krievu skolu). Par vecticībnieka Meletrija Kaļistratova oratora mākslu Latvijas Saeimā vēl joprojām klīst leģendas, lai arī viņš tikpat kā neuzstājās latviski. Sarakstu var turpināt bezgalīgi… Tāpat no multikulturālās Latvijas sabiedrības Daugavpilī cēlies arī lielais mākslinieks Marks Rotko (arī viņš kopā ar vecākiem pameta Latviju pirms neatkarības pasludināšanas, 1913. gadā).

No prāta neiziet manas sievas vecmāmiņas stāsti — pat nacistu okupācijas laikā Latvijā 1942.-43. gadā viņā mācījās skolā no pirmskara laikā Latvijā izdotām mācību grāmatām krievu valodā. Cenšos izmest no prāta domu: vai tad patiešām nacisti pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem izturējās labāk nekā labējās partijas pret mazākumtautību skolām mūsdienās?

Kāpēc mani dēli, senas Latvijas vecticībnieku dzimtas pārstāvji, kuri spēj uzzīmēt savu dzimtas koku Latvijā 350 gadus tālā vēsturē, kuru senči saņēmuši pirmskara Latvijas augstākos apbalvojumus, tagad pēc Šadurska pavēles būs spiesti aizmirst savas tiesības iegūt izglītību krievu valodā Latvijas skolās?

* * *

Ja mums ir dārga pirmskara Latvijas piemiņa, ja vēlamies pēc gada ar cieņu sagaidīt mūsu valsts 100. gadskārtu, ir jāatgriežas pie šīs valsts pamatiem. Valsts, kurā vieta ir visiem: gan ebreju bodniekiem, gan latviešu zemniekiem, gan vācu advokātiem, gan krievu tirgotājiem…

Šodien, dienā, ko pārpilda oficiālais patētisms un bijušo komjauniešu melīgās runas, domāju par Latviju, ko esam zaudējuši un vēl joprojām neesam atguvuši.

— —------------------------------

P. S. Šis ir skaidrojums tiem, kas galīgi izkūkojuši prātiņu, domāt vairs neprot, toties iezubrījuši atbildes uz visiem jautājumiem: visu šo tekstu man nupat nodiktēja Putins Kremlī (kur patlaban atrodos) un samaksāja par publikāciju pasakainu naudu (protams, rubļos). 

Pēc temata

Tava valoda – mans ienaidnieks. Latvijā dēmonizē krievu valodu
Prombraukšana no Latvijas: problēma vai labums?
1941. gada jūlijs: "ebreju jautājumu" Latvijā atrisināja ātri
Lavrovs: SS leģionāru gājiens Rīgā – kauns ES un NATO

Galvenie temati