Viedoklis

Manas jaunības barikādes: no milzīgām cerībām līdz pilnīgam kraham

© Sputnik / Игорь Михалев / Pāriet pie mediju bankasManas jaunības barikādes . Foto no arhīva
Manas jaunības barikādes . Foto no arhīva - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
1991. gada janvāra notikumi un tiem sekojošās pārmaiņas uz visiem laikiem mainīja ne vien Latviju, bet arī manu ģimeni. Par visu Latviju būtu grūti spriest, taču pati par sevi varu teikt, ka esmu izdzīvojusi visas stadijas: no eiforijas līdz noliegšanai, dusmām, mēģinājumiem kaulēties, depresijai un pieņemšanai.

Sagadījās tā, ka esmu vārda tiešā nozīmē izaugusi uz 1991. gada barikādēm. Nē, runa nav par ideoloģiju — tēvs dzīvoja Aldaru ielā, tieši pie slavenajiem Zviedru vārdiem, bet mēs ar mammu mazāk pazīstamajā Vecpilsētas ielā. Vecrīgas ieliņas man bija kā dzimtās mājas, Alberta un Doma laukumi iespiedušies atmiņā kā rotaļu vietas, kur mēs, skolēni būdami, nobrāzām ceļgalus, bet vēlāk — arī degunus.

Svarīga nianse, kas, šķiet, cita starpā mani īpaši iespaidoja, bija netālais Latvijas Tautas frontes štābs, kas vienā jaukā dienā apmetās pieticīgā namiņā tieši mūsu ielā. Oficiāliem vārdiem sakot, tieši šī sabiedriskā organizācija kļuva par plašāko tautas kustību visā Latvijas vēsturē un nozīmīgāko valsts neatkarības atgūšanas posmā.

Uzbrukums televīzijas tornim Viļņā: 1991. gada ieraksts - Sputnik Latvija
Video
Uzbrukums televīzijas tornim Viļņā: 1991. gada ieraksts

Taču tolaik "Atmodas" atmosfēra tik izteikti lidinājās gaisā, ka to bija neiespējami to neizjust. Jāatzīst, ka par štāba vētraino darbību vizuāli nekas neliecināja, toties, acīmredzot, pievienojās ģimenes gars — politiski represētais (8 gadi nometnēs par anekdoti) vectēvs no mātes puses no visas sirds ienīda padomju varu.

Atceros, kā vectēvs Aleksejs Georgijevičs, kurš nīda visu Politbiroju un Brežņevu — jo īpaši, regulāri klausījās "Amerikas balsti" un izsmēja manu pioniera kaklautu. Tiesa, šis apstāklis nekādi neietekmēja to, ka 9. maija svētkus svinējām ar asarām acīs — vectēvs piedalījās cīņās visu kara laiku un nonāca līdz Berlīnei.

Vārdu sakot, "Atmoda" nesa pārmaiņas ne tikai Latvijai, bet arī attiecībās mūsu ģimenē, kas tolaik jau tāpat bija sarežģītas un haotiskas. Māte viennozīmīgi un bez mazākajām šaubām atbalstīja jaukās perspektīvas, ko solīja neatkarīgā valsts, taču ar tēvu bija sarežģītāk. Klasiska civilā "okupanta" dēls (viņa tēvs ieradās Latvijā kopā ar ģimeni saskaņā ar norīkojumu celt Latvijas tautsaimniecību — celt Slokas celulozes un papīra fabriku) pret šo tautas atmodu izturējās skeptiski.

"Neko labu tā neatkarība nedos," — mēdza teikt tēvs. Mamma dumpojās un strīdējās, bet tēvs smiedamies piebilda: "Tu vēl manus vārdus pieminēsi!" Savukārt es nekad neaizmirsīšu ar kādu iedvesmu reiz kopā ar draudzeni nolēmām neiet uz skolu tikai tāpēc vien, ka pa ceļam sastapām gājienu, kura dalībnieki protestēja pret metro celtniecību Rīgā. Skaļāk par visiem bļāvām: "Mēs pret metro!", lai arī tik tikko spējām iedomāties, kāpēc mēs esam pret metro un kāpēc tā darām. Taču tautas sacelšanās un protesta gars spārnoja. Kas to būtu varējis iedomāties, ka pēc neilga laika Bastejkalnā, kur soļojām kopā ar protesta akciju, izvērsīsies asiņainākie notikumi "barikāžu vēsturē."

Mana no visiem viedokļiem brīvdomīgā mamma tēva dzēlības neņēma galvā. Jau 70. gadu beigās viņa varēja brīvi sarunāties latviešu valodā, jo VEFā strādāja tīri latviskā kolektīvā. Viņa man stāstīja, ka sākumā latviešu valodu mācījusies, lai saprastu, par ko aiz muguras sačukstas latviešu kolēģi, pēc tam pati ieinteresējusies. Vārdu sakot, jau pirms 1991. gada notikumiem viņa bija pilnībā integrējusies. Jautājums par to, vai Latvijai ir jābūt neatkarīgai, mūsu ģimenē tobrīd vairs netika apspriests, jo atbilde bija pašsaprotama.

Tāpēc pat nebiju pārsteigta, kad dažas dienas vēlāk, kad Vecrīgas ielās pacēlās barikādes, mamma kopā ar draudzeni, latvieti, devās atbalstīt tautu, turpat iestājās Tautas frontē un saņēma atbilstošo apliecību. Tiesa, par to viņa no mana tēva dabūja kārtējo "muļķa bābietis" porciju.

Paldies Dievam, pie ģimenes politiskajiem diskursiem mani nepielaida — sak, "vēl esi par mazu", tāpat kā neļāva bāzties uz barikādēm. Protams, šo liegumu regulāri pārkāpām, un kādas sadursmes laikā Doma laukumā abi ar tēvu pat nejauši saņēmām asaru gāzes strūklu. Taču ziņkārība guva pārsvaru. Ļoti labi atceros tālaika sajūtas — bažas par nezināmo, taču vienlaikus arī cerība uz pasakaino dzīvi nākotnē. Lozungi par brīvību, demokrātiju, "latvieši un krievi — bāļi uz mūžiem", "kopā mēs esam spēks." No katra gludekļa runāja politiķi un Tautas frontes aktīvisti, solot visiem brīvību, pilsonību un vienlīdzīgas tiesības. Mēs ticējām. Mēs balsojām par neatkarību.

… Kad beidzu 10. klasi, mātes karjera bija pašā plaukumā, pateicoties latviešu valodai, bet tēvs palika bez darba. Galu galā viņš ierosināja mums visiem pārcelties pie radiem uz Sanktpēterburgu, taču mamma kategoriski atteicās. Tā Latvijas neatkarība man izvērtās ģimenes sabrukumā — kopš tā laika tēti redzēju tikai savu reto Krievijas apmeklējumu laikā.

Apmēram tajā brīdī nāca pirmā apskaidrība: apsolīto Latvijas pilsonību mēs nedabūsim. Jāsaka gan, ka šis apstāklis manu māti nesatrieca nemaz. Viņa neuzskatīja nelielo eksāmenu par problēmu: "Tas nekas — iesim un nokārtosim!" Nepatīkama vilšanās radās, kad kļuva skaidrs, ka arī eksāmenu mums neizdosies nokārtot tā saucamo "naturalizācijas logu" dēļ, kas vēl vismaz piecus gadus neļāva mums kļūt par pilsoņiem. Kopš tā laika pilsonības jautājumam mūsu ģimenē bija uzlikts savdabīgs "veto" — par to vienkārši nerunāja, un viss. Tā bija pārāk sāpīga tēma. Ierēdnes bija pārliecinātas, ka mana māte ir latviete un ļoti brīnījās, ieraugot nepilsoņa pasi. Mums piedāvāja pameklēt arhīvos vectēva dokumentus, kura ģimene esot iebraukusi no Pleskavas apgabala (tas varētu atvieglot pilsonības iegūšanas procedūru), taču viņa laipni smaidīja un atteicās.

Vēlāk jauniegūtā neatkarība nesa vēl vienu sāpīgu triecienu — brīvā Latvija atstāja mums bez dzīvokļa. Pateicoties 1991. gada oktobrī pieņemtajam likumam par denacionalizāciju, visā Latvijā bez mājokļa palika aptuveni 78 000 ģimeņu, liecina sabiedriskas organizācijas DMITA dati. Starp šiem "laimīgajiem" bijām arī mēs. Daudziem līdz šim nākas strēbt šī likuma sekas, ko var nosaukt tikai par Latvijas tautas genocīdu. Bet tolaik to smuki dēvēja par "vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu". Kāpēc par "vēsturiskā taisnīguma" atjaunošanu nācās maksāt iedzīvotājiem, kas ne pie kā nav vainīgi, nav skaidrs līdz pat šai baltai dieniņai.

Iespējams, paies vēl gadu desmiti, pirms valdība tomēr oficiāli atzīs denacionalizācijas upurus par cietušajiem. Katra izlikšana no dzīvokļa un gandrīz katras ģimenes vēsturē tas ir atsevišķa romāna, pat trillera vērts stāsts, kur gadiem ilgstoša "jauno saimnieku" ņirgāšanās un cilvēku novešana līdz pašnāvībai ir parasts sižets.

Lietuva. Viļņa. Foto no arhīva - Sputnik Latvija
Lietuva iecerējusi pierādīt, ka bijusi PSRS donore

Par trešo un pēdējo triecienu manai mātei kļuva zaudētais darbs, turklāt viņai nācās atvadīties no izredzēm doties pensijā 55 gadu vecumā — pensijas vecums attālinājās vismaz par pieciem gadiem. Pēc tam plīvurs no acīm galīgi nokrita, un ilūzijas bija pilnīgi sadragātas. Kļuva skaidrs, ka sievietei šādā vecumā Latvijā atrast piemērotu darbu nav iespējams.

Viņa pamētājās pa dažādām firmām un aizdomīgiem kantoriem, saprata, ka no denacionalizētās mājas ir tikai viens ceļš — ārā, un, apzinoties, ka līdz pensijai paliek vēl 10 gadi, sakravāja ceļasomu, un atvadījās no Latvijas. Tā labad viņa pat aizmirsa savu lepnumu un nokārtoja pilsonības eksāmenu, jo kā zināms, tas atvieglo pārvietošanos pa pasauli. Taču atšķirībā no tēva, viņa devusies nevis uz Krieviju, bet gan uz pretējo pusi — uz Lielbritāniju.

Daudzi ir piedzīvojuši rūgtumu par Latvijā zaudētajām cerībām. "Latvijā tu jūties kā noziedznieks, lai arī neko neesi nodarījis. Valsts, par kuras neatkarību mēs cīnījāmies, atgrūž cilvēkus, kā prot. Tāda sajūta, ka valsts grib atņemt jums pēdējo — ne tikai tikt tavā kabatā, bet atstāt bez biksēm un bez mājām," — apmēram tādus vārdus es dzirdu gandrīz no visiem maniem ārzemju radiem un draugiem.

… Parasti man nākas ilgi skaidrot draugiem un paziņām, kāpēc es joprojām dzīvoju Latvijā, nevis braucu pie radiem uz Krieviju vai Angliju.

Īsi runājot: pēc visām šīm vilšanām, es uztveru Latviju tādu, kāda tā ir, un turpinu to mīlēt. Iespējams (un visticamāk, tā arī ir), joprojām dzīvoju ar cerībām un ilūzijām. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Ziņu lente
0