00:57 26 Maijs 2017
Rīga+ 17°C
Tiešraide
Ivans Kļementjevs. Foto no arhīva

Ivans Kļementjevs: lai izcīnītu medaļas, ir jāpārvar sevi

© Foto: из личного архива
Latvijā
Saņemt īso saiti
201

Trīskārtējais pasaules čempions Ivans Kļementjevs uzskata, ka Latvijas sportistu vājie sasniegumi Riodežaneiro gulstas uz valsts varas sirdsapziņas. Šādi rezultāti liecina tikai par to, ka šīs jomas attīstībai tiek pievērsts par maz uzmanības. Tomēr jāatzīst, ka arī paši sportisti nav strādājuši ar pilnu atdevi.

Rīga, 28. augusts – Sputnik, Vadims Koroļovs. Pazīstamais padomju un latviešu sportists, Saeimas deputāts Ivans Kļemenjevs darbojas sporta apakškomisijā. Par to, ka pirmo reizi jaunāko laiku vēsturē Latvija ir palikusi bez medaļām, viņš vaino nevis sportistus, bet gan valsts nevīžīgo attieksmi pret sportu.

Pats I. Kļementjevs ir trīs reizes izcīnījis medaļas Olimpiskajās spēlēs, piedaloties kanoe laivu airēšanas disciplīnā 1000 metru distancē. 1988. gadā sportists izcīnīja zelta medaļu, bet 1992. un 1996. gadā ticis pie sudraba. Pats viņš uzskata, ka būtu varējis izcīnīt zeltu un sudrabu arī 1984. gadā, taču padomju valdība nolēma ignorēt Olimpiskās spēles Losandželosā.

- Kā mēs esam nonākuši līdz tam, ka Olimpiskajās spēles Riodežaneiro Latvijas izlase izgāzās?

— Olimpiskās spēles neatkārtojas. Nav iespējams ar tādu pašu pieredzes bagāžu un tiem pašiem cilvēkiem gūt augstus rezultātus visās spēlēs. Mainās sports, sāncenši, tehnika, tehniskās sporta ierīces, treneri meklē jaunas metodes, vienmēr atrodot kaut ko jaunu. Lai varētu konkurēt ar citiem, ir tam visam jāseko. Sportistiem ir jāmācās no saviem amata brāļiem un jāredz, kādas rezerves viņi vēl nav izmantojuši. Tieši tāpat treneriem ir jāmācās no citiem treneriem, fizioterapeitiem un ārstiem arī ir jāņem vērā kolēģu pieredze, jo nedrīkst pilnībā iztikt bez preparātiem. Ir jāseko tam, kādi preparāti neietilpst aizliegtajos — vitamīni, olbaltumvielu preparāti — un jāiesaka tie sportistiem, citādi organisms novājinās un cilvēks var nodarīt pāri savai veselībai.

Par pilnīgu izgāšanos šīs spēles gan nosaukt nevar. Mums bija arī vairākas labas vietas — divas ceturtās un viena piektā. Sportisti gandrīz izcīnīja medaļas trīs sporta veidos. Tomēr mums ļoti pietrūka uzstājības, cīņas spara un vēlmes izturēt līdz galam. Ir par maz aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un pateikt: "Es esmu gatavs uz tādu rezultātu un es to sasniegšu." Lai parādītu sevi Olimpiādē, tev ir jābūt par 30% vai pat 40% stiprākam par to.

Olimpiskās spēles nav salīdzināmas ne ar vienu pasaules čempionātu, kur notiek cīņas tikai vienā sporta veidā. Čempionātam prese nepievērš tik lielu uzmanību, tam netiek pievērsta tik liela uzmanība arī no valsts un līdzjutēju puses. Olimpiskajām spēlēm seko 3 miljardi cilvēku, un viņi grib redzēt rezultātus. Tā ir ne vien īpaša aura, kas virmo olimpiskajā stadionā un olimpiskajos objektos, bet arī liela atbildība, kas jāsajūt katram sportistam. Tas nozīmē, ka divus iepriekšējos gadus un tāpat arī olimpiskajā gadā sportists izjūt milzīgu slodzi skarbos apstākļos. Šeit nedrīkst būt tā, ka tu vienkārši mazliet patrenējies, nogursti un dodies atpūsties. Sevi ir jāpārspēj katru dienu.

- Varbūt Latvijas Olimpiskā komiteja deleģēja ne tos sportistus un izveidoja neveiksmīgu komandu?

Olimpiskie apļi RIO. Foto no arhīva.
REUTERS/Ueslei Marcelino

— Mums citu sportistu nav, jo mūsu valsts ir pārāk maza. Ja Krievijā ir trīs kandidāti uz vienu vietu, tad mums — tikai pa vienam un tie ir labākie. Viņi tika vadīti jau vairākus gadus. Cits jautājums ir, kā federācija šo procesu kontrolē. Būtībā pie mums katrs sportists par sevi rūpējas pats, daudziem pat nav treneru vai arī, ja ir, tad pavisam švaki. Bet sportistam ir jājūtas kā vilkam līdzīgo barā. Pieņemsim, ka 5-10 cilvēki sacenšas vienā grupā un katru dienu cīnās par uzvaru šīs grupas ietvaros. Bet pie mums notiek šādi: izpildīji kvalifikāciju, tātad neviens vairs nevar noņemt no distances. Tas ir pats sliktākais, kas vien var būt. Mēs redzam, kā Krievijas sportisti cīnījās līdz galam, pat nezinot, vai tiks pielaisti Olimpiādei. Un viņi saņēma medaļas. Tā kā viss ir atkarīgs no gribasspēka un rakstura — Olimpiādē vājo nav.

- Kādi secinājumi būtu jāizdara Latvijas Olimpiskās komisijas vadītājam Aldonim Vrubļevskim, sporta komitejai un sporta funkcionāriem?

— Mums šādu funkcionāru pat it kā nav — nav Sporta ministrijas, kura par notiekošo uzņemtos atbildību un izstrādātu globālus plānus. Mums ir Federāciju padome, bet faktiski tā vienkārši dala naudu. Naudu sadalīja janvārī un viss — neviens neinteresējas, un nevienam pat nav tiesību interesēties, kas notiek federācijā. Pie mums katra federācija ir neatkarīga, sabiedriska. Valsts tām nevar dot konkrētus uzdevumus. Uz katru iebildumu var atbildēt: „Jūs mums nedodat tik naudas, cik nepieciešams".

Riodežaneiro-2016
© Sputnik / Константин Чалабов

Vēl pastāv tāda struktūra kā Olimpiskā apvienība. Tur varbūt arī strādā labi fizioterapeiti, bet mums nav rehabilitācijas centra, kur katrs sportists pēc sezonas beigām pavadītu mēnesi, lai atkoptos pēc pārciestajām fiziskajām traumām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem. Pie mums visi dzīvo mājās un trenējas individuāli. Dzīvojot ģimenē, pavadot naktis internetā nav iespējams sagatavoties tik atbildīgām sacīkstēm kā Olimpiskās spēles. Gribi to vai nē, tev ir jādzīvo treniņu bāzē kā koncentrācijas nometnē. Pirms nopietnām sacensībām ir jādzīvo tikai sportam, katrai tava ķermeņa šūniņai jābūt pārņemtai ar gaidāmās atbildības apziņu.

Kas attiecas uz Olimpisko komiteju, 30. septembrī notiks Ģenerālā asambleja — pārvēlēšanu sesija, kurā tiks pārvēlēti izpildkomitejas locekļi un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents. Taču uz šo brīdi alternatīvu kandidātu nav, jo viss ir savā starpā pārāk cieši saistīts. Neviens jau arī neielaistu savā vidū kandidātus no malas. Valdība ir apmierināta un neko neuzspiež — kontakts ir, likumsakarības arī. Neticu, ka kaut kas varētu mainīties. Šeit ir tāpat kā ar sarunām, ko pašlaik risina valdība: svarīgākais nav uzvarēt, bet gan piedalīties.

- Vai tas nozīmē, ka rezultātiem jau no paša sākuma nebija nozīmes?

— Tā taču ir vienkāršāk dzīvot. Dzīvojot šādi, neviena federācija neprasīs no valsts vairāk līdzekļu. Mēs taču braucam vienkārši piedalīties. Ar tādām pašām sekmēm uz Olimpiskajām spēlēm varētu braukt arī politiķi. Kāda starpība?

- Ja jūs kļūtu par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu, ko darītu jūs, lai sagatavotos nākamajām spēlēm?

XXXI vasaras Olimpisko spēļu slēgšanas ceremonija Riodežaneiro
© Sputnik / Александр Вильф
- Es daudz ciešāk sadarbotos ar feerācijām un parūpētos par daudz stingrākiem nosacījumiem treneriem un sportistiem. Laiku pa laikam es organizētu seminārus treneriem, kur katrs atskaitītos par paveikto darbu — par veiksmīgu vai ne visai veiksmīgu darbu. Tas ir svarīgi. Es runāju par to, ka pēc katrām Olimpiskajām spēlēm vajadzētu rīkot zinātniski praktisko konferenci, kurā treneriem būtu jāatskaitās. Arī sportistiem vajadzētu stāstīt par to, ko viņi ir darījuši pareizi vai nepareizi, lai mācītos vismaz no savām kļūdām.

Tāpat ir jāstrādā ar jaunatni, lai mums būtu rezerve. Ja kāds aiziet no sporta, viņa vietā tūdaļ jānāk kādam citam. Sportistiem ir vajadzīga sociālās garantijas. Viņi sportam atdod savas dzīves labākos gadus, tāpēc valsts pienākums būtu garantēt viņiem augstāko izglītību, darbu pēc sporta karjeras beigām un personālās pensijas, ja ir gūti olimpiskie sasniegumi.

Nedrīkst būt tā,kā tas notiek tagad — tevi izmanto, noslauka ap tevi kājas un izmet. Un nevienu neuztrauc tas, ko sportisti dara, kad aiziet no sporta. Tieši šī iemesla daudzi perspektīvi sportisti, nonākot izvēles priekšā — iegūt labu augstāko izglītību vai palikt lielajā sportā — izvēlas profesiju. Arī vecāki cenšas pārliecināt atteikties no sporta, jo citādi cilvēks paliek bez perspektīvas. Kamēr tas viss nebūs ierakstīts sporta likumā, jaunieši nenāks un neupurēs ne savu veselību, ne laiku valsts labā, un mums būs tādi rezultāti, kādi tie ir tagad.

Pēc temata

Tikt pie medaļas Spēlēs Rio Štrombergam traucēja vējš
Amerikāņu peldētāji, kas sameloja par uzbrukumu, pametuši Brazīliju
Sportistus no Irānas aplaupīja Riodežaneiro

Galvenie temati