23:21 17 Oktobris 2017
Rīga+ 15°C
Tiešraide
Starptautiskā lidosta Rīga. Foto no arhīva

Mūžīgais sasalums – rakstura īpašība

© Flickr/ Helmuts R
Latvijā
Saņemt īso saiti
56

Jeļena Goroškova tagad dzīvo Spānijā un pēta Eiropas ziemeļu un dienvidu iedzīvotāju temperamentu atšķirības. Emigrantes atzīšanās: "Tik sen nedzīvoju Latvijā, ka vienmēr, ierodoties šeit, pārņem sajūta, it kā šeit es būtu nevietā."

Četrdesmitgadīgie Latvijas iedzīvotāji nevar ciest mobilo operatoru Bite. Zināmā mērā tas ir saprotams – no translitā rakstītajām īsziņām patiešām dveš gadus divdesmit sena pagātne. Taču daudzi mana vecuma cilvēki iebilst pret ko citu – dīvaini, taču Bite savus klientus uzrunā "tu" un izceļas ar neiedomājamu familiaritāti.

Pa ceļam no lidostas Bites ofiss bija pirmā vieta, kur apstājos, un es tikai vēlāk noskaidroju, ka cēlajai donnai neklājas sarunāties ar mārketinga 2.0 adeptiem, pēc kuru domām, ar klientu ir jāsarunājas kā ar sev līdzīgu, nevis jāizturas kā kārtīgi izskolotiem mājziņiem.

Es tik sen nedzīvoju Latvijā, ka vienmēr, ierodoties šeit, pārņem sajūta, it kā šeit es būtu nevietā.

Es nesaprotu, kad un kā vajadzētu sasveicināties (pareizā atbilde: ar svešiniekiem – nekad, ar paziņām – ar galvas mājienu vai vēsu sveicienu, bet smaidi, apskāvieni un bučas uz vaiga ir jāatstāj tikai tuvākajiem draugiem un radiniekiem).

Apraujos katru reizi, kad ienāk prātā pačalot ar pārdevējiem veikalā vai citiem pasažieriem autobusā. Es atkārtoju pie sevis: "Ļena, sveicināties nevajag!", ja nākas paiet garām apsargam bankā.

Tāpec Bites konsultanta dzīvespriecīgais tonis un joki, noformējot vietējo SIM karti, dāvāja cerību: iespējams, kaut dažkārt var uzlauzt Latvijas mūžīgo sasalumu ar frāzi "labs ir", atbildot uz klienta lūgumu, lai arī tā skan tikai darbā, korporatīvā stila ietvaros.

Otra nianse, kas iekrīt acīs Latvijā iebraukušam ārvalstniekam, ko nemoka valodas barjera, — sociāli legalizētas tiesības kaunināt svešus cilvēkus, ja viņi neseko kādiem noteiktā teritorijā noteiktiem nerakstītajiem likumiem.

It kā jau serviss, taču tikai ar servisa sniedzēja noteikumiem. Tevi var norāt maršruta taksometra vadītājs (par taviem paša eirīšiem!), kasieris supermārketā un pat ziedu pārdevēja: nemēģini aizvērt durvis, neliec somu uz lentes, nelūdz iesaiņot dāvanu tam neparedzētā papīrā!

Nekādas vēlēšanās iztapt klientam. Tas ir tik dīvaini, ka pat sašutums par zemo servisa līmeni izgaist, paliek tikai smiekli. Gribot negribot prātā nāk mulsinošais Zadornova skečs, kurā viņš apraksta dialogu ar olu pārdevēju Rīgas Centrāltirgū.

Uz jautājumu par to, vai olas ir svaigas, lepnā lauciniece ar sniegbaltu salveti pārsedza leti, kurā bija papilnam olu, un izaicinoši noskaldīja: "Man olu nav!". Kopš tā laika divdesmit gadi ir pagājuši, taču olu kā nav, tā nav. Toties lepnums plūst pāri malām.

Mans vīrs ir dzimis saulainajā Andalūzijā. Pirmo reizi apciemojis Latviju, viņš smējās, vēderu turēdams, par daudzajām paražām, ar ko nācās saskarties.
Tukšā bankā Latvijas iedzīvotājs ne soli nespers pāri svītrai un gaidīs, līdz iedegsies viņa numurs. Četrgadīgs puišelis klusiņām sēdēs uz krēsla, kur viņu nosēdinājuši, un gaidīs pieņemšanu pie ārsta.

Tolaik es vēl nesapratu, kāpēc noteikumu ievērošana viņam šķiet tik amizanta, un man pat kļuva neērti, kad vīrs taujāja: nu, kas tad notiks, ja pārkāpšu pāri līnijai, vai paspēlēšos ar bērnu uzgaidāmajā telpā?

Tagad, desmit gadus vēlāk es pati smejos, redzot šīs brīvprātīgās spīles, kurās sevi iežmiedz Latvijas iedzīvotāji.

Es sarunājos ar taksistiem un atceros, cik sašutusi bija mana draudzene no Rīgas, kad taksists mēģināja ar viņu parunāties ceļāļ no lidostas Spānijā. Viņa lamādamās atcerējas dzimteni, kur taksometra vadītājs pasažierim vispirms saka "Labdien", pēc tam "Uz redzēšanos!", un ar to visa saruna ir galā.

Rīgas ielās uzsmaidu garāmgājējiem un it nemaz nepārdzīvoju, ja viņi man neatsmaida. Tomēr mani pārpilda prieks, kad pienāk laiks atgriezties Spānijā – manas mājas ir tur, kur neviens, pat ne pasta darbinieks vai kontrolieris autobusā nekad nerās cilvēku par kļūmi.

Cilvēki ir svarīgāki nekā paražas, svarīgāki nekā lietas, svarīgāki nekā noteikumi. Es ļoti ceru, ka reiz atbraukšu uz Latviju un ieraudzīšu, ka tā ir pārvērtusies par milzīgu Bites filiāli: visi izturas draudzīgi, saka viens otram: "Tas nekas!”, pat ja pēkšņi līgumā kāds parakstījies nepareizajā vietā.

Galvenie temati