Viedoklis

Kas uzbūvējis piramīdas? Vai vajadzētu pastrīdēties ar ukraiņu vēstures mācību grāmatām

© Sputnik / Стрингер / Pāriet pie mediju bankasПамятник основателям Киева на площади Независимости в столице Украины
Памятник основателям Киева на площади Независимости в столице Украины - Sputnik Latvija, 1920, 22.05.2022
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
Mūsdienu francūžu, spāņu, portugāļu, ebreju un turku priekšteči "iespējams, ieradušies šajās zemēs no ukraiņu Galičinas", apgalvo 8. klases ģeogrāfijas mācību grāmata, ko iesaka Ukrainas Izglītības ministrija.
Arī Buda un apustulis Andrejs bijuši ukraiņi, un senā Ukraina visiem esot labi pazīstama kopš akmens laikmeta. Antons Ļisicins portālā RIA Novosti pūlējās tikt skaidrībā ar ukraiņu vēsturnieku atklājumiem.

Ukraina akmens laikmetā

Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsdienu Ukrainas teritorijā veidojās tā saucamā Tripoļjes kultūra – tie ir ukraiņu civilizācijas patiesie avoti. "Kopš Tripoļjes laikiem saglabājusies tautas mākslas tradīcija – māju krāsošana," previzē populārs amatieru portāls kultūras vēstures jomā.
Sameklējuši sakarus ar "Vidusjūras, Mazāzijas valstīm, Mezopotāmiju un, iespējams pat Ēģipti". Un secinājuši: senā Ukraina "atradās tālaika kultūras pasaules lokā, kurā valdīja Mezopotāmijas valstis un Ēģipte". Tiesa, dažiem arī ar to nepietiek, un viņi apgalvo, ka ukraiņu tautai ir 140 tūkstoši gadu.
Tādas vēsturiskās fantāzijas cēlušās pacen, jau vairāk nekā pirms gadsimta. To lielā mērā veicinājis Mihails Gruševskis, Ļvovas universitātes profesors Austroungārijas laikos.
Viņš nāca klajā ar "Ukrainas-Krievzemes" koncepciju. Pēc Februāra revolūcijas viņš ieņēma priekšsēdētāja vietu Centrālajā radā, pēc tam bēga uz Austriju. Atteicies no kontrrevolucionārajiem uzskatiem, atgriezās Padomju Ukrainā. Viņa "Krievzemes-Ukrainas vēstures" pirmo sējumu izdeva Austroungārijā, bet pēdējo – PSRS, 1936. gadā, Staļina Konstitūcijas pieņemšanas gadā.
"Gruševskis radīja mītu par Ukrainu, kas it kā nekad neesot bijusi saistīta ar Krieviju, un tas jau ir historiogrāfisks neprāts. Par ukraiņu tautu, kas parādījusies pati no sevis un pastāvējusi kopš antu laikiem, bet krievi esot metisi, sajaukums ar somugriem. Vēsturinieku aprindās klīda joks: ukraiņi vairojušies kā augi, veģetatīvi," ironizēja vēstures zinātņu doktors, Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultātes docents Fjodors Gaida.
Tomēr Gruševskis bija profesionāls zinātnieks. Viņš iekļāvās padomju korenizācijas, proti, mērenā nacionālisma politikā, un lika pamatus padomju vēstures zinātnei Ukrainā. "Taču viņa nostādnes darba turpinātāji noveduši līdz absurdam: Buda bija ukrainis, Ēģiptes piramīdas būvējuši ukraiņi un tamlīdzīgi. Piedevām prezidents Vladimirs Zeļenskis stāsta, ka Dinkerku ielenca ukraiņu kazaki atamana Serko vadībā. Par to var smieties pēc sirds patikas. Tomēr tā rakstīts ukraiņu skolas mācību grāmatā, - atzīmēja Gaida. – Un ir grūti strīdēties ar mācību grāmatu."

Amatieru entuziams

Visa šī pašdarbība iznākusi pirmajā plānā pēc 1991. gada. Slavens kļuvis, piemēram, rakstnieks Sergejs Plačinda, kurš "atklājis" apustuļa Andreja ukraiņu izcelsmi, "seno ukraiņu" prioritāti rakstības tapšanā un zirga domestikācijā. Viņš ieviesa apgrozībā priekšstatu par kaut kādiem "ukriem" – tagadējo ukraiņu "priekštečiem". Alternatīvās vēstures ārēs parādījies arī Valērijs Bebiks, kurš sevi dēvē par sociālo psihologu un politologu. Viņš izstrādā protoukrainisma koncepciju, saskaņā ar kuru "antīko Ukrainu-Hellādu pārvērta par Grieķiju". Visa senlaiku vēsture viņam ir ukrainocentriska.
Cita starpā Bebiks noskaidrojis, ka pazīstamas "jūras tautas", ko kā bijās Vidusjūras austrumu piekraste II gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bijuši ukraiņu radinieku. Lai pierādītu šo un citas tēzes, viņš drosmīgi izmanto pašdarbniecisku lingvistisko analīzi.
"Starp šīm Bībeles "jūras tautām" pētnieki fiksē doriešus, eteokrētus, lelegus un citus," stāsta Bebiks un skaidro, kāds ir doriešu sakars ar ukraiņiem: sak, viņi patiesībā esot "t(e)ukri".
Piedevām Bebibs sameklējis Budas ukraiņu izcelsmi – viņš patiesībā piederējies pie budīniem, kuri apdzīvojuši senās Ukrainas stepes. Vēsturnieka teorijas publicētas parlamenta oficiālajā izdevumā.
Tagad, pavisam nesen kāds cits pētnieks Tarass Čuhliba atradis arhīvos kaut kādu XVIII gadsimta dokumentu. Tajā it kā "uz ukraiņu Braclavščinas un Labā krasta Kijevas zemēm, kur pastāvēja kazaku apvienības, pirmo reizi starptautiski tiesiskā līmenī attiecināts "Ukrainas valsts" termins."
Fjodors Gaida paskaidroja, ar ko saistīti "no tautas nākušo vēsturnieku" panākumi Ukrainā. Kijeva pagātni uzskata par "spēcīgu ideoloģisko ieroci". "Pilnā mērā tas sākās Viktora Juščenko laikā. Mēģināja kopēt poļu pieredzi – radīja Nacionālās atmiņas institūtu, kā Varšavā. Starp citu, poļu institūts strādā teicami. Protams, Ukrainu institūcija tik efektīvi nestrādā," konstatēja Gaida.
Viens no ukrainisma galvenajiem ideologiem ir Staņislavs Kuļčickis, kurš līdz 1991. gadam bija pareizticīgs komunists. Pēc "neatkarības" iegūšanas viņš saskaņā ar partijas funkcionāra Leonīga Kravčuka jauno līniju viedokli mainīja.
"Kuļčickis neslēpj, ka apgalvo ģenerālo līniju, lai arī skaitās akadēmisks vēsturnieks, - atgādināja Gaida. – Viņš pats intervijās atzīstas, ka ideoloģija un politika viņa acīs ir svarīgāka nekā zinātne."
Parasti mācību grāmatas cenšas atklāt "mums ir liela un sarežģīta vēsture", bet Kijevai pieeja ir cita: "Mums ir īpaša, varena vēsture". Vienlaikus, uzsvēra Gaida, Ukrainā ir arī virkne godīgu pētnieku, tomēr plašajai publikai viņi nav tik labi pazīstami.

Jubileja partijas līmenī

Aleksandrs Vasiļjevs, vēstures zinātņu kandidāts un politiskais emigrants no Ukrainas, precizēja, ka vēsturiskā pašdarbība sastopama visur, bet Ukrainā "šie graudi krituši labvēlīgā augsnē". "Problēma ir tā, ka tautiskās vēstures adepti nokļūst vietās, ko parasti ieņem akadēmiķu sabiedrības pārstāvji: izdevumu redaktori, dekāni provinciālās augstskolās. Valsts pieprasījums liek visai sistēmai virzīties uz pseidozinātnisko koncepciju pusi," viņš skaidroja.
"Ukrainu labprāt gan pamatoti, gan bez iemesla salīdzina ar Trešo reihu. Patiešām tieša paralēli ir. Ukrainā tāpat pūlas aizbīdīt vēsturi līdz neolīta ērai, meklē tiešus senčus akmens laikmetā,- turpināja Vasiļjevs. – Nacionālās atmiņas institūta līmenī stāsta, ka Odesai ir nevis divi simti gadu ar astīti, bet gan seši simti. Vāc kopā akadēmisko bāzi."
Tiesa, tas gadījās arī padomju laikā, atgādināja eksperts. 1982. gadā Ukraina svinēja Kijevas dibināšanas 1500. jubileju. "Absolūti spekulatīvs datums, arheologi nerunā ne par kādu Kijevu pirms IX gadsimta. Tomēr partijas līmenī pieņēma līmeni, nosprauda jubileju. Galu galā, pirms dažiem desmitiem gadu bija Maskavas jubileja – 800 gadi, to nevarēja palaist garām," vēsturnieks minēja piemēru.
Zinātnieks uzskata, ka pirmās mežonīgās koncepcijas kļuva populāras arī tāpēc, ka viņa godīgie kolēģi, akadēmiķi "dzīvo ziloņkaula tornī". "Atsauksim atmiņā pirmsrevolūcijas laiku – vēsturnieki sēdēja Domē, vietējās zemstēs, nodarbojās ar politiku. Tagad kolēģi uzskata, ka tas būtu zem viņu goda – reaģēt uz muļķībām. Tā nu universitāšu katedrās godīgie speciālisti tiek pabīdīti malā," viņš konstatēja.
Vienlaikus vēstures izkropļošana turpinās. Publicētajā Petro Porošenko un Džo Baidena sarunas ierakstā amerikānis nosauca sarunbiedru par "Ukrainas dibinātāju". Bijušais valsts vadītājs neiebilda.
Ziņu lente
0