"Viss sakrīt": zinātnieki ir pārliecināti, ka atraduši senāko būtni uz Zemes
Sekot līdzi rakstam
890 miljonus gadu vecs pārakmeņojums, atrasts Kanādas ziemeļrietumos, iespējams, ir pats senākais daudzšūnu dzīvnieks uz Zemes.
Fosilijas vecums gandrīz par 350 miljoniem gadu pārsniedz zinātnieku pašreizējos priekšstatus. Tātad vispārpieņemtā dzīvo organismu evolūcijas vēsture jālabo. Daži speciālisti gan neuzskata, ka atradums būtu pietiekami pārliecinošs, portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.
Negaidīts minējums
Pirms diviem gadiem, aplūkojot mikroskopā Kanādas ziemeļrietumos atrastu senu fosiliju fragmentus, paleontoloģe Elizabete Tērnere no Laurencija universitātes (Kanāda) pievērsa uzmanību smalku kaļķakmens "zariņu" sistēmai, ar ko bija klāts viens no paraugiem. Tie veidoja visai raksturīgu tārpveida mikrostruktūru, kas atgādināja kāda mūsdienu dzīvnieka – ragaino sūkļu – skeletu.
Šis minējums būtu palicis nepamanīts, ja ne divi apstākļi. Pirmkārt, runa bija par tā saucamajiem bezspikulu sūkļiem – to skeletu veido tikai olbaltumvielas, kas fosilijās, protams, nesaglabājas. Taču zemes iežos nonākuša sūklī var veidoties kalcija sāļu nogulsnes, un galu galā no skeleta paliek smalku kaļakmens "starpliku" sistēma. Tos mikroskopā saskatīja pētniece. Šodien zināmas tikai dažas tādas fosilijas. To vidū pazīstamākais ir 485 miljonus gadu vecais fanerozoja sūklis.
Otrkārt, Kanādas fosilijas aptuvenais datējums – 890 miljoni gadu – nosūtīja tajā iemūžināto dzīvnieku tālā pagātnē, ilgu laiku pirms posma, kad, saskaņā ar oficiālo viedokli, parādījušies pirmie daudzšūņi, kuru pēcteči dzīvo arī mūsdienās.
Tērnere pieļāva, ka aizvēsturiskais sūklis piederējis pie Tonija ēras, un lielākā daļa paleontologu nepieļauj, ka tolaik būtu pastāvējuši daudzšūņi. Tomēr rakstu publicēja viens no autoritatīvākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē – Nature. Iznāca, ka dzīvnieku valstības vecums ir gandrīz divkārt lielāks, nekā domājām agrāk. Sākās kaismīgi strīdi.
Tumšie pirmspaleontoloģijas laiki
Pastāv divi viedokļi par daudzšūņu evolūciju. Saskaņā ar vienu no tām, uz eiarhaja – pirmskembrija pēdējā perioda – un kembrija, fanerozoja pirmā posma, robežas pēkšņi radies milzīgs daudzums dzīvnieku, kuri pieder pie dažādiem evolūcijas atzarojumiem. Šis notikums pazīstams kā "kembrija sprādziens".
Taču citi speciālisti uzskata, ka patiesībā nekāda sprādziena nebija. Daudzšūņu pamata grupu pakāpeniska un slēpta evolūcija sākusies jau pirmskembrija ērā, bet fanerozoja sākumā to skaits vienkārši pieaudzis, tie ieguvuši skeletus, tāpēc saglabājusies līdz mūsdienām lielā fosiliju skaitā. Tas, ka no viņu priekšgājējiem nav palikušas nekādas materiālas pēdas, nenozīmē, ka viņu nebija.
Ģeohronoloģijas skala. Ar sarkanu ietvaru izdalīts Tonija periods, kam, pēc Elizabetes Tērneres domām, pieder 890 miljonus gadu vecais sūklis. Tomēr liela daļa paleontologu patlaban neuzskata, ka tolaik pastāvēja mūsu daudzšūnu priekšteči.
Pie tam molekulārā pulksteņa metode (biologi mēra evolūcijas ātrumu pēc nukleotīdu apmaiņu skaita senajos gēnos) liecina: daudzšūņu galvenie atzarojumi parādījušies tālajā pirmskembrija laikmetā. Taču pat tas nenozīmē, ka dzīvnieku kopīgais sencis varējis dzīvot Tonija laikmetā.
Komentārā žurnālam Nature pazīstamais ģeobiologs Deivids Golds no Kalifornijas universitātes atzīmēja: ja sūkļi būtu pastāvējuši pirms 890 miljoniem gadu, tie būtu spiesti izdzīvot pašos nelabvēlīgākajos apstākļos, kādus vien iespējams iedomāties. Gandrīz visu planētas virsmu klāja biezs ledus slānis, skābekļa atmosfērā bija ļoti maz.
Tomēr paša senākā sūkļa domājamās pēdas atrastas stromatolītu atliekās. Tie ir skābekli izdalošo cianobaktēriju rifi. Turklāt sūkļi varēja pārtikt no savu kaimiņu dzīves organiskajiem produktiem, norāda darba autors. Šo dzīvnieku atliekas jau atrastas vēlīnākos stromatolītos, tāpēc skaidrojums šķiet patiess.
600 miljonus gadu vecs sūklis Eocyathispongiа, atrasts stromatolītos. Šo atradumu var uzskatīt par netiešu argumentu par labu Elizabetes Tērneres hipotēzei. A – aizvēsturiskā sūkļa kopskats, B1-B3 — atveres ūdens ieplūšanai un izplūšanai.
© PNAS
Daži speciālisti uzskata, ka sūkļi bija pirmie daudzšūņi, no kuriem cēlušies visi pārējie. Tiem nav nervu sistēmas un orgānu, tie pārtiek no ūdens filtrācijas. Valda uzskats, ka senajiem dzīvniekiem, pat pushordaiņiem bija raksturīgs sēdošs dzīves veids, pārvietojās vienīgi kāpuri. Vienā brīdī tie pārstāja attīstīties, toties sāka vairoties patstāvīgi. Tā radās kustīgās sugas.
Raksts, kurā aprakstītais 890 miljonus gadu vecais aizvēsturiskais sūklis iekļaujas šajā hipotēzē.
Ne pēdas no sūkļiem
Virkne speciālistu paleontologu vidū uzskata, ka Tērneres izpētītajās fosilijās nav nekādu sūkļu pēdu. Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas valsts universitātes Bioloģijas fakultātes Bioloģiskās evolūcijas katedras profesors Andrejs Žuravļovs sniedza sekojošu komentāru:
"890 miljonus gadu vecu stromatolītu fosiliju struktūrās nav absolūti nekā neparasta. Tādi tīkliņi (kā aprakstīts rakstā Nature – red.) veidojas pēc baktēriju apvalku sairuma, ko veido stromatolīts. Pēc tam dobumus aizpilda jaunizveidota kalcīta kristāli, kā, piemēram, šajā gadījumā. Tamlīdzīgi tīkliņi redzami daudzos bakteriālajos stromatolītos no agrīnā proterozoja līdz mūsdienām. Šajā gadījumā nav nekādu ticamu sūkļu pazīmju. Vēl vairāk, visiem senākajiem sūkļiem (agrīnais kembrijs, pirms 535-510 miljoniem gadu) ir ļoti pareizs skelets, konisks vai pussfērisms, ar pareizu skeleta elementu izvietojumu, vienalga, vai tās būtu krama spikulas vai kaļķakmens bloki. Nepareizas formas sūkļi parādās daudz vēlāk."
24 Septembris 2018, 18:49
Pēc Žuravļova domām, uz Tērneres publikācijas pamata nekāds viedoklis nav jāmaina.
Līdzīgu viedokli pauž arī viens no labākajiem ekspertiem kembrija faunas jautājumos no Upsalas universitātes (Zviedrija) Grems Bads. Intervijā "The New York Times" viņš salīdzināja 890 miljonus gadu veco sūkļu atrašanu ar datora čipu, kas atrasts XIV gadsimta klosterī.
