https://sputniknewslv.com/20210803/sokeja-vaciesus-kas-liela-mera-ietekmeja-liela-tevijas-kara-iznakumu-17828029.html
Šokēja vāciešus: kas lielā mērā ietekmēja Lielā Tēvijas kara iznākumu
Šokēja vāciešus: kas lielā mērā ietekmēja Lielā Tēvijas kara iznākumu
Sputnik Latvija
Izdedzināta kilometriem gara zemes josla, sagrauti nocietinājumi, graujošs psiholoģiskais efekts – hitlerieši izjuta uz savas ādas padomju reaktīvās mašīnas... 03.08.2021, Sputnik Latvija
2021-08-03T15:27+0300
2021-08-03T15:27+0300
2021-08-03T15:27+0300
viedoklis
psrs
otrais pasaules karš
krievu ierocis
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/1d/17767544_0:156:3001:1844_1920x0_80_0_0_c262d577e209d51dabdf3dcf433afcc3.jpg
Šo iekārtu zalves nereti kļuva par Sarkanās armijas pēdējo argumentu un pašos pamatos mainīja stāvokli svarīgākajos frontes iecirkņos. Par leģendāro "Katjušu" portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs."Pārsteigums" vērmahtam"Katjušu" pirmo triecienu 1941. gada 14. jūlijā saņēma ienaidnieka spēku un tehnikas grupējums "Oršas" dzelzceļa stacijas rajonā Baltkrievijā. Baterija, ko komandēja kapteinis Ivans Flerovs, palaida divas zalves pa dzelzceļa mezglu no aptuveni sešu kilometru attāluma. Uzbrūkošie vācieši saņēma vairāk nekā simt reaktīvos lādiņus. Pusotru stundu vēlāk BM-13 apšaudīja Oršicas upes braslu. Vācieši zaudēja simtiem cilvēku un desmitiem tehnikas vienību.Mazliet vēlāk Flerova baterija – septiņas izmēģinājuma iekārtas vērsa uguni pret vāciešu tanku divīziju pie Rudņas. Artilēristi sadedzināja vairākas bruņutehnikas kolonnas. Reaktīvās artilērijas pēkšņais uzbrukums piespieda hitleriešus uz laiku apturēt uzbrukumu.Pēc dažiem uzbrukumiem vācieši sāka īstas medības – informāciju par krievu jauno sistēmu hitlerieši vāca burtiski pa drupačām. Pie katras BM-13 piestiprināja spridzekli, lai neviena darbspējīga iekārta nenonāktu ienaidnieka rokās. Tiklīdz pastāvēja risks, ka vācieši to sagrābs, tehniku pilnībā iznīcināja.Tā notika arī ar Flerova bateriju. 1941. gada oktobrī Smoļenskas apkaimē vienība iekrita lamatās, un artilēristi bija spiesti uzspridzināt visas BM-13 un to šāviņus. Ienaidotais kapteinis Flerovs pavēlēja kareivjiem lauzties ārā no ielenkuma. Viņš pats gāja bojā, tik tikko paspējis likvidēt pēdējo mašīnu.Kara priekšvakarāRaķešu zalves sistēmu BM-13 sāka izstrādāt jau 1937. gadā. 1941. gada martā samontēja pirmos paraugus, bruņojumā tā nonāca dienu pirms Lielā Tēvijas kara sākuma.Modulim izmantoja kravas automašīnu ZIS-6, šāviņiem – 132 mm kalibra nevadāmos fugasa reaktīvos lādiņus. BM-13 šāva 8,5 kilometru attālumā un 10 sekunžu laikā varēja palaist zalvi – visas 16 raķetes ar 5 kg trotila lādiņu katrā.Iekārtas pārlādēšanai septiņu cilvēku komandai vajadzēja apmēram piecas minūtes. "Katjušai" bija trūkums – zema precizitāte salīdzinājumā ar stobru artilēriju, taču to papilnam kompensēja kolosālais uguns blīvums un iespēja pārklāt vērā ņemamu platību.Pie tam raķešu vienības bija ļoti mobilas, pēc starta ātri mainīja pozīcijas, izvairoties no atbildes trieciena. Bija ļoti grūti sekot to kustībām, tāpēc raķešu zalve varēja nākt no kuras katras puses.Jāpiebilst, ka "Katjušas" sāpīgi ietekmēja pretinieka psiholoģisko stāvokli: neizturamā gaudošana un desmitiem raķešu gandrīz vienlaicīgie sprādzieni varēja novest vāciešus līdz neprātam.Uguns lavīnaPēc BM-13 sekmīgās debijas 1941. gadā padomju komandieri sāka operatīvi saformēt pirmos reaktīvās artilērijas pulkus.Līdz septembra vidum Sarkanajā armijā bija jau deviņas vienības. Slepenības apsvērumu dēļ tās dēvēja par mīnmetējiem. Katrai piešķīra godpilno "gvardes" nosaukumu – tas liecināja par jaunā bruņojuma īpašo statusu un nozīmi. Mīnmetēju komandieris bija pakļauts virspavēlnieka štābam.Parasti pulku veidoja trīs BM-13 divizioni – 36 raķešu iekārtas. Mīnmetējus stiprināja zenītraķešu divizions un sagādes vienības, parasti tajā bija apmēram 1,5 tūkstoši karavīru."Katjušas" strādāja sarežģītākajos frontes iecirkņos un, protams, piedalījās galvaspilsētas aizsardzībā. 1941. gada rudenī vairāk nekā pusi visu zalves uguns sistēmu savilka pie Maskavas. Sarežģītās situācijas dēļ tās izmantoja divizionos.Svarīga loma "Katjušām" bija Staļingradas kaujā. 1942. gada 19. novembrī sākās operācija "Urāns" – katlā nonāca gandrīz 300 tūkstoši vērmahta karavīru un virsnieku. Pirmās darbu sāka reaktīvā artilērija un lielgabali. 80 minūšu laikā pār hitleriešu pozīcijām gāzās tūkstošiem lādiņu. "Katjušas" vispirms apšaudīja priekšplānu, pēc tam – platību līdz 400 metru dziļumā. Ar trešo zalvi "noslaucīja" atlikušos nocietinājumus.Pēc artilērijas pretuzbrukuma devās Dienvidrietumu, Donas un Staļingradas frontes spēki. Jau četras dienas vēlāk to daļas noslēdza ielenkumu.Tiešā tēmējumā"Katjušas" bija paredzētas plašiem triecienam, taču dažos gadījumos to vienības iemanījās apšaudīt vērmahta tankus tiešā tēmējumā.Ar priekšējiem riteņiem mašīnas iebrauca zemē izraktos padziļinājumos, lai piešķirtu minimālu pacelšanās leņķi. Tomēr šajā ziņā "Katjušas" visbiežāk piekāpās parastiem lielgabaliem. Pārsvarā lādiņu lielās izkliedes dēļ bija grūti trāpīt kustīgā Panzer.Jāpiebilst, ka raķetes BM-13 saņēma šķembu-fugasa, nevis bruņu cauršāvējšāviņu, un ar kuru katru tanku galā netika. Jā, trāpot degvielas tvertnē vai dzinēja nodalījumā, izcēlās ugunsgrēks, un mašīna varēja iziet no ierindas. Taču pret "Panteru" un "Tīģeru" priekšējām bruņām "Katjušas" bija bezspēcīgas, lai arī pat tādu smagsvarnieku ekipāžas varēja gūt nopietnu kontūziju.Atsevišķos gadījumos mīnmetēji tomēr likvidēja smago tehniku veselām vienībām. Piemēram, kapteiņleitnanta Moskvina divizions 1942. gada jūlijā ar divām zalvēm likvidēja 11 pretinieka tankus.Galu galā reaktīvās artilērijas artava Sarkanās armijas uzvarā bija vērā ņemama. Pēc BM-13 armija sāka saņemt dažādas modifikācijas. Piemēram, moduļus samontēja uz vieglo tanku T-40 un T-60 bāzes. Tornīša vietā montēja vadotnes 82 mm raķetēm. Šis zalves uguns sistēmas variants izrādījās labāk aizsargāts un mobilāks nekā modifikācija uz riteņiem.Tika izstrādātas iekārtas startam no zemes, moduļus montēja uz bruņukuteriem, motocikliem, pat drezīnām. 1944. gadā parādījās "Katjušas" vecākais brālis – "Andrjuša", kas šāva jau ar spēcīgākiem 310 mm reaktīvajiem lādiņiem un sasniedza mērķus tālu aiz frontes līnijas.
https://sputniknewslv.com/20210627/to-vaciesi-negaidija-kas-notika-liela-tevijas-kara-pirmajas-stundas-17338466.html
https://sputniknewslv.com/20191013/nacisti-plnoja-uzspridzinat-rigu-generala-jerjomenko-arhivs-12596517.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2021
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
psrs, otrais pasaules karš, krievu ierocis
psrs, otrais pasaules karš, krievu ierocis
Šokēja vāciešus: kas lielā mērā ietekmēja Lielā Tēvijas kara iznākumu
Izdedzināta kilometriem gara zemes josla, sagrauti nocietinājumi, graujošs psiholoģiskais efekts – hitlerieši izjuta uz savas ādas padomju reaktīvās mašīnas BM-13 spēku.
Šo iekārtu zalves nereti kļuva par Sarkanās armijas pēdējo argumentu un pašos pamatos mainīja stāvokli svarīgākajos frontes iecirkņos. Par leģendāro "Katjušu" portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs. "Katjušu" pirmo triecienu 1941. gada 14. jūlijā saņēma ienaidnieka spēku un tehnikas grupējums "Oršas" dzelzceļa stacijas rajonā Baltkrievijā. Baterija, ko komandēja kapteinis Ivans Flerovs, palaida divas zalves pa dzelzceļa mezglu no aptuveni sešu kilometru attāluma. Uzbrūkošie vācieši saņēma vairāk nekā simt reaktīvos lādiņus. Pusotru stundu vēlāk BM-13 apšaudīja Oršicas upes braslu. Vācieši zaudēja simtiem cilvēku un desmitiem tehnikas vienību.
Mazliet vēlāk Flerova baterija – septiņas izmēģinājuma iekārtas vērsa uguni pret vāciešu tanku divīziju pie Rudņas. Artilēristi sadedzināja vairākas bruņutehnikas kolonnas. Reaktīvās artilērijas pēkšņais uzbrukums piespieda hitleriešus uz laiku apturēt uzbrukumu.
Pēc dažiem uzbrukumiem vācieši sāka īstas medības – informāciju par krievu jauno sistēmu hitlerieši vāca burtiski pa drupačām. Pie katras BM-13 piestiprināja spridzekli, lai neviena darbspējīga iekārta nenonāktu ienaidnieka rokās. Tiklīdz pastāvēja risks, ka vācieši to sagrābs, tehniku pilnībā iznīcināja.
Tā notika arī ar Flerova bateriju. 1941. gada oktobrī Smoļenskas apkaimē vienība iekrita lamatās, un artilēristi bija spiesti uzspridzināt visas BM-13 un to šāviņus. Ienaidotais kapteinis Flerovs pavēlēja kareivjiem lauzties ārā no ielenkuma. Viņš pats gāja bojā, tik tikko paspējis likvidēt pēdējo mašīnu.
Raķešu zalves sistēmu BM-13 sāka izstrādāt jau 1937. gadā. 1941. gada martā samontēja pirmos paraugus, bruņojumā tā nonāca dienu pirms Lielā Tēvijas kara sākuma.
Modulim izmantoja kravas automašīnu ZIS-6, šāviņiem – 132 mm kalibra nevadāmos fugasa reaktīvos lādiņus. BM-13 šāva 8,5 kilometru attālumā un 10 sekunžu laikā varēja palaist zalvi – visas 16 raķetes ar 5 kg trotila lādiņu katrā.
Iekārtas pārlādēšanai septiņu cilvēku komandai vajadzēja apmēram piecas minūtes. "Katjušai" bija trūkums – zema precizitāte salīdzinājumā ar stobru artilēriju, taču to papilnam kompensēja kolosālais uguns blīvums un iespēja pārklāt vērā ņemamu platību.
Pie tam raķešu vienības bija ļoti mobilas, pēc starta ātri mainīja pozīcijas, izvairoties no atbildes trieciena. Bija ļoti grūti sekot to kustībām, tāpēc raķešu zalve varēja nākt no kuras katras puses.
Jāpiebilst, ka "Katjušas" sāpīgi ietekmēja pretinieka psiholoģisko stāvokli: neizturamā gaudošana un desmitiem raķešu gandrīz vienlaicīgie sprādzieni varēja novest vāciešus līdz neprātam.
Pēc BM-13 sekmīgās debijas 1941. gadā padomju komandieri sāka operatīvi saformēt pirmos reaktīvās artilērijas pulkus.
Līdz septembra vidum Sarkanajā armijā bija jau deviņas vienības. Slepenības apsvērumu dēļ tās dēvēja par mīnmetējiem. Katrai piešķīra godpilno "gvardes" nosaukumu – tas liecināja par jaunā bruņojuma īpašo statusu un nozīmi. Mīnmetēju komandieris bija pakļauts virspavēlnieka štābam.
Parasti pulku veidoja trīs BM-13 divizioni – 36 raķešu iekārtas. Mīnmetējus stiprināja zenītraķešu divizions un sagādes vienības, parasti tajā bija apmēram 1,5 tūkstoši karavīru.
"Katjušas" strādāja sarežģītākajos frontes iecirkņos un, protams, piedalījās galvaspilsētas aizsardzībā. 1941. gada rudenī vairāk nekā pusi visu zalves uguns sistēmu savilka pie Maskavas. Sarežģītās situācijas dēļ tās izmantoja divizionos.
Svarīga loma "Katjušām" bija Staļingradas kaujā. 1942. gada 19. novembrī sākās operācija "Urāns" – katlā nonāca gandrīz 300 tūkstoši vērmahta karavīru un virsnieku. Pirmās darbu sāka reaktīvā artilērija un lielgabali. 80 minūšu laikā pār hitleriešu pozīcijām gāzās tūkstošiem lādiņu. "Katjušas" vispirms apšaudīja priekšplānu, pēc tam – platību līdz 400 metru dziļumā. Ar trešo zalvi "noslaucīja" atlikušos nocietinājumus.
Pēc artilērijas pretuzbrukuma devās Dienvidrietumu, Donas un Staļingradas frontes spēki. Jau četras dienas vēlāk to daļas noslēdza ielenkumu.
"Katjušas" bija paredzētas plašiem triecienam, taču dažos gadījumos to vienības iemanījās apšaudīt vērmahta tankus tiešā tēmējumā.
Ar priekšējiem riteņiem mašīnas iebrauca zemē izraktos padziļinājumos, lai piešķirtu minimālu pacelšanās leņķi. Tomēr šajā ziņā "Katjušas" visbiežāk piekāpās parastiem lielgabaliem. Pārsvarā lādiņu lielās izkliedes dēļ bija grūti trāpīt kustīgā Panzer.
Jāpiebilst, ka raķetes BM-13 saņēma šķembu-fugasa, nevis bruņu cauršāvējšāviņu, un ar kuru katru tanku galā netika. Jā, trāpot degvielas tvertnē vai dzinēja nodalījumā, izcēlās ugunsgrēks, un mašīna varēja iziet no ierindas. Taču pret "Panteru" un "Tīģeru" priekšējām bruņām "Katjušas" bija bezspēcīgas, lai arī pat tādu smagsvarnieku ekipāžas varēja gūt nopietnu kontūziju.
Atsevišķos gadījumos mīnmetēji tomēr likvidēja smago tehniku veselām vienībām. Piemēram, kapteiņleitnanta Moskvina divizions 1942. gada jūlijā ar divām zalvēm likvidēja 11 pretinieka tankus.
Galu galā reaktīvās artilērijas artava Sarkanās armijas uzvarā bija vērā ņemama. Pēc BM-13 armija sāka saņemt dažādas modifikācijas. Piemēram, moduļus samontēja uz vieglo tanku T-40 un T-60 bāzes. Tornīša vietā montēja vadotnes 82 mm raķetēm. Šis zalves uguns sistēmas variants izrādījās labāk aizsargāts un mobilāks nekā modifikācija uz riteņiem.
Tika izstrādātas iekārtas startam no zemes, moduļus montēja uz bruņukuteriem, motocikliem, pat drezīnām. 1944. gadā parādījās "Katjušas" vecākais brālis – "Andrjuša", kas šāva jau ar spēcīgākiem 310 mm reaktīvajiem lādiņiem un sasniedza mērķus tālu aiz frontes līnijas.
