Džo Baidenu jau apsveikuši daudzu valstu vadītāji, ne tikai no rietumvalstīm vien, stāsta Pjotrs Akopovs no RIA Novosti.
Šajā fonā aizvien daiļrunīgāka ir to valstu klusēšana, kas nesteidz ar apsveikuma telegrammām. Piemēram, lielāko Latīņamerikas valstu – Brazīlijas un Meksikas prezidenti. Pie tam Brazīlijas līderis Bolsonaru vienmēr ir atklāti sajūsminājies par Trampu, bet Meksikas vadītājs Lopess Obradors "nevēlas būt nekaunīgs" arī personisko motīvu dēļ – viņš pamatoti uzskata, ka pirms 14 gadiem viņam nozaga uzvaru prezidenta vēlēšanās, un ārvalstu līderi toreiz tāpat apsveica viņa sāncensi, negaidot oficiālos rezultātus.
Baidenu nav apsveicis arī maršals Kims Čenuns, klusē Redžeps Erdogans, kam veidojušās labas attiecības ar Baltā nama tagadējo saimnieku. Tomēr daiļrunīgākā ir Maskavas un Pekinas klusēšana – Vladimirs Putins un Sji Dziņpins nesteidz sveikt Baidenu. Īpaši spilgta aina kļūst, atsaucot atmiņā to, ka pirms vēlēšanām gandrīz visi apgalvoja, ka ķīnieši izdarot likmi uz Baidenu, krievi – uz Trampu. Sak, Pekina priecāsies, ja tiks sakauts Tramps, kas sāka tirdzniecības karu ar Ķīnu, pie tam Baidens ķīniešiem esot daudz tuvāks. Tomēr Sji Dziņpins klusē, bet Pekina norāda, ka ņēmusi vērā apsvērumu: vēlēšanu rezultāts tiks noteikts pēc tiesiskajām procedūrām. Tā kā tiesas būs ilgas, Baidens noteikti nesagaidīs apsveikumus līdz savai 78. dzimšanas dienai, ko atzīmēs jau pēc desmit dienām.
The New York Times uzskata, ka Vladimira Putina klusēšana liecina par gatavošanos "dziļin naidīgām attiecībām" ar ASV jauno prezidentu, bet Trampu 2016. gadā Krievijas prezidents apsveica jau dažas stundas pēc uzvaras. Tagad valda klusums, un tas prognozē spriedzes pilnus gadus abu valstu attiecībās, raksta The New York Times.
Izklausās smieklīgi – kur nu vēl saspringtākas! Līdz pašreizējam stāvoklim tās novedis nevis Tramps, bet gan amerikāņu globālistiskā elite, kas pašreizējā prezidenta darba laikā kontrolēja gan Kongresu (tam ir liela nozīme ārpolitikā), gan pašu amerikāņu valsti, ne tikai "dziļo valsti" vien.
Nē. Domājams, Putins klusē nevis tāpēc, ka gatavojas cīņai ar Baidenu, bet gan tāpēc, ka ciena Trampu. Jā, neviens vēl nav izsvītrojis cilvēcisko faktoru.
Protams, pirmajā vietā ir pragmatisks aprēķins – Krievijai ir izdevīgi, ja Amerika pēc iespējas dziļāk iestigs iekšējos strīdos. Tādai pieejai nav nekā kopīga ar iejaukšanos ASV iekšējās lietās (lai arī Krievijai uz to ir pilnas tiesības, ņemot vērā simetrijas principu) – nē, tā ir tikai fakta konstatācija. Ja prezidenta vēlēšanu rezultāts jebkurā gadījumā pastiprinās pretrunas valsī, no Krievijas (tāpat kā no jebkuras citas par Amerikas pretinieku pasludinātas valsts) puses būtu jocīgi neizmantot situāciju. Ja būs izdevīgi neapsveikt Baidenu līdz inaugurācijas brīdim, tā notiks.
Pilnīgi noteikti nebūs paša radikālākā soļa – atteikšanās atzīt Baidena prezidentūras leģitimitāti. Tāds variants teorētiski ir iespējams. Ja 20. janvārī Baidenu pasludinās par prezidentu, bet Tramps (vienalga, kopā ar republikāņiem vai bez) neatzīs, ka viņš ievēlēts likumīgi, Maskavai būs iemesls teikt: ja jau vēlēšanās bija pārkāpumi (turklāt līdz tam brīdim, iespējams, nebūs galā visas tiesvedības), tas nozīmē, ka ASV nav leģitīma valsts vadītāja. Pašu amerikāņu gaumē. Tomēr skaidrs, ka Krievija nespēlēs tādas spēles.
Nekā personiska, Krievijai tas vienkārši nav izdevīgi. Personiskais atkāpjas otrajā plānā, un runa jau ir par Putina attieksmi pret Trampu. Skaidrs, ka Krievijai būtu izdevīgāka viņa otrā prezidentūra, par abu otrā prezidentūras termiņa iespējamo scenāriju gadījumā: gan tad, ja Tramps nostiprinās un sāk nosusināt Vašingtonas purvu – globālistu galveno perēkli, gan tad, ja Trampa pārvēlēšana noved pie Amerikas sašķelšanās līdz pat divvaldībai. Trampa tālāko pilnvaru variantu vēl nevajag noraidīt pilnībā: tiesvedību stiprinās viņa piekritēju mītiņi un aktivitāte ielās. "Vašingtonas purvs" var zaudēt kontroli pār situāciju.
Diezin vai Putins uzskata, ka Trampam izdosies aizstāvēt nozagto uzvaru, lai arī nav ne mazāko šaubu par to, ka tā nozagta. Kā Kremlis var ticēt, ka godīgi uzvarējuši tie, kas četrus gadus no vietas pleta plašumā absolūti melīgos apgalvojumus par Krievijas iejaukšanos un Trampa sakariem ar Krieviju?
Vai var šaubīties par to, ka cilvēki, kas organizēja sazvērestību pret ievēlēto prezidentu (uzbrukumi Trampam sākās tūlīt pēc viņa uzvaras 2016. gada novembrī, lai arī izspiegoja un gatavojās jau iepriekš) par izdomātiem "krievu ieganstiem", neatļausies jebkādas mahinācijas, lai tikai viņš zaudētu tagad?
Sistēma ir spēcīgāka par Trampu. Pagaidām vēl spēcīgāka, līdz nav sākusi pieļaut nelabojamas kļūdas. Starp citu, viena no tām var būt Baidena "uzvara", – tieši šādus apsvērumus ņem vērā Kremlis. Tomēr Putina personisko attieksmi pret Trampu tas ietekmē tikai pozitīvi – malacis, nepadodas, cīnītājs.
Abu prezidentu savstarpējās simpātijas nav pāraugušas nekādās tuvākās attiecībās – trīsarpus gadu laikā viņi tikušies tikai dažas reizes, lielākoties – ne aci pret aci, "garāmejot". Tomēr jau pirms personiskas pazīšanās Tramps runāja par Putinu ar simpātijām un cieņu, un pārrunas ar viņu tikai apstiprināja viņa viedokli. Nesen Tramps nosauca Putinu par "pasaules klases šaha spēlētāju" un piezīmēja, ka šajā pašā kategorijā var iekļaut Sji Dziņpinu, Redžepu Erdoganu un Kimu Čenunu. Kas ir kopīgs visiem četriem līderiem, izņemot to, ka viņi patiešām ir spēcīgi ģeopolitiskās spēles dalībnieki (kam spēkus dod viņu valstu absolūtā patstāvība)?
Tas, ka viņi nesteidz apsveikt Baidenu ar uzvaru. Tomēr runā, kurā Tramps pieminēja šaha spēlētājus, viņš teica, ka Baidens, kļuvis par prezidentu, nespēs strādāt ar Putinu, Sji, Erdoganu un Kimu kā līdzīgs ar līdzīgu. Tā ir absolūta patiesība.
Baidens tikai vienu reizi ticies ar Putinu – 2011. gada 10. martā, taču pat toreiz viņš pamanījās izteikt mājienu, ka sarunbiedram nevajadzētu atkal balotēties Krievijas prezidenta postenim. Sji Dziņpinam (toreizējam ĶTR priekšsēdētāja vietniekam) viceprezidents Baidens jau pirms desmit gadiem nesekmīgi ieteica radīt G2. Tā bija Obamas-Baidena administrācijas spēle ar mērķi pieradināt Ķīnu pie jaunākā partnera lomas atjaunotajā atlantiskajā pasaules kārtībā. Tātad jau toreiz Baidens neko nepanāca, tikai noskaņoja savus "partnerus" pret sevi un ASV. Ja tagad Baidens nostāsies pie ASV vadības stūres, viņi, protams, strādās ar politiķi, taču tagad kā atklāti pretinieki.
Ģeopolitiskajā spēlē Baidens patiešām ir vājš, lai arī viņam aiz muguras stāv spēcīgākā mašīna pasaulē. Tiesa, tai jau labu laiku mēdz noslāpt dzinējs. Ja tagad tai izdosies uzvarēt izlēcēju Trampu, tā, iespējams, būs pēdējā "uzvara". Tātad patiešām – nav nekā, par ko apsveikt.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
