Šajā stratēģijā svarīga vieta piešķirta Krievijai. Pieeja, ko ieteikts izmantot Krievijas virzienā, ļoti pārsteigs pat pieredzējušākos analītiķus Krievijā un ASV, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Sabiedrisko attiecību padome (Council on Foreign Relations, CFR) ir ļoti ietekmīga organizācija, ar kuru saistīta virkne sazvērestības teoriju (pat par to, ka CFR ir "īstā pasaules valdība") un reālu stāstu par izmaiņām ASV iekšējā un it īpaši ārējā politikā, tāpēc padomes pārskats "Makrostratēģija attiecībās ar Ķīnu. Divdesmit divas receptes ASV" neizbēgami ļoti ieinteresēs visus, kam pazīstama ASV reālā un starptautiskā politika.
Paskatīsimies uz faktiem: CFR veido vairāk nekā pieci tūkstoši locekļu, tostarp Savienoto Valstu federālās administrācijas amatpersonas, desmit bijušie ASV valsts sekretāri, CIP direktori, ietekmīgi baņķieri, respektabli juristi, vadošo augstskolu profesori, vairāku mediju pārvaldnieki. Lai aina būtu pilnīga, atgādināšu, ka šī organizācija atbild par Rokfelleru ģimenes naudas izlietojumu (caur oficiālo programmu David Rockefeller Studies Program), kas paredzēta ASV valdības politisko lēmumu izmaiņai, formulējot atbilstošas "ekspertu rekomendācijas".
Organizācija oficiāli nodibināta 1921.gadā, lai "palīdzētu" Savienoto Valstu prezidentam Vilsonam nolemt, kā ASV būtu jāietekmē pēckara Eiropa ar mērķi maksimāli sasniegt amerikāņu ģeopolitiskās intereses. Izdevās tik labi, ka kopš tā laika CVR ietekme tikai augusi un sastāvs – paplašinājies. Ja aiz okeāna vispār ir kāda organizācija, kas iemieso jēdzienu "dziļā valsts" (tas ir, kādu ietekmīgu un demokrātiskā ceļā neievēlētu spēku, kas spēj kardināli ietekmēt lēmumus politikā un ekonomikā), CFR ideāli atbilst šim jēdzienam, lai arī tā nav vienīgā šāda veida organizācija.
Ideja par to, ka vajdzētu normalizēt attiecības ar Krieviju, lai ASV būtu ērtāk cīnīties ar Ķīnu, amerikāņu ekspertu aprindās nav jauna. Lieta tāda, ka par galveno (un faktiski – vienīgo) metodi, kā sasniegt šo "normalizāciju", parasti tiek piedāvāts Krieviju aktīvi "žņaugt un spiest" ar ekonomiskajām sankcijām, ideālā gadījumā – organizēt "režīma maiņu". Objektīvi tāda pieeja šķiet dīvaina un neproduktīva, taču tā ir vienīgā iespējamā – tā uzskata visi, kam šķiet, ka vispareizākā stratēģija attiecībās ar Krieviju ir panākt, lai tā atgrieztos "trako 90.gadu" stāvoklī, un piespiest "atzīt sakāvi aukstajā karā" (tātad arī ASV vadošo lomu pasaulē). Šim nolūkam labi noder ekonomiskās un vardarbīgās ietekmes metodes. Starp citu, šajā ziņā attieksme pret Krieviju īpasi neatšķiras no attiecīgbām ar citām valstīm, izceļas tikai plānotā spiediena intensitāte. Prakse liecina, ka Vašingtona ir gatava sākt diplomātiskus un sankciju konfliktus pat ar tuvākajiem sabiedrotajiem, nerunājot jau par pretiniekiem. Maksimālais "burkāns", ko amerikāņu eksperti ir gatavi piedāvāt Krievijai, ir tikai atgriešanās G8 apmaiņā pret totālu kapitulāciju visos galvenajos ģeopolitiskajos jautājumos.
Council on Foreign Relations publicētās stratēģijas pamatā ir pavisam citāda loģika. Pirmkārt, tajā nav ilūziju par to, ka ASV vienas pašas var uzvarēt visu pasauli. Vēl vairāk (tas ir īsts šoks no amerikāņu oficiālā diskursa viedokļa), vienatnē neizdosies uzveikt pat Ķīnu. Amerikāņu "dziļās valsts" stratēģija iet vēl tālāk – tā uzsver, ka ASV jāpārtrauc spēku tēriņš citos ģeopolitiskajos virzienos un jāpievēršas Ķīnai, kā arī jāuzsāk radikālas iekšējās reformas. Tikai šo pasākumu kombinācija (stratēģijā tie nosaukti par receptēm, iespējams, atsaucoties uz toksikoloģiju vai farmakoloģiju) var dāvāt Vašingtonai nepieciešamos spēkus un radīt apstākļus uzvarai.
Pārsteidzoši: nodaļā, kurā aprakstīts pašreizējais (visai bēdīgais) stāvoklis ASV un Ķīnas aukstā kara frontēs, stratēģijas autors (ietekmīgs bijušais diplomāts, pazīstams lobētājs, CFR vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, Kisindžera vārdā nosauktā granta saņēmējs) Roberts D.Blekvils (Robert D. Blackwill) ļoti stingri labo Trampa un Obamas administrāciju kļūdas Krievijas virzienā. Īpaši skarba kritika skan par Maidanu, Krimu un Kijevu:
"ASV prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu" ("Ķīnas problēma" – termins, ko autors izmanto, lai aprakstītu visas amerikāņu problēmas, kas saistītas ar Ķīnas ietekmi pasaulē, Ķīnas ekonomiku, armiju un tā tālāk), pavaicātu: vai ciešākas attiecības starp Ķīnu un Krieviju atbilst ASV nacionālajām interesēm? ASV prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu", būtu apšaubījis ilgtermiņa sankciju ieviešanu pret Krieviju 2014.gadā, kad Krievija anektēja Krimu, jo sankciju ieviešana sekmēja Krievijas savienību ar Ķīnu. Amerikāņu prezidents, kas saprastu "Ķīnas problēmu", nebūtu atļāvis prezidenta administrācijas amatpersonām publiski sveikt revolūciju Kijevā 2014.gadā, tādējādi palīdzot pārliecināt Pekinu (un Maskavu), ka ASV vēlas režīma maiņu Ķīnā," raksta CFR vadošais eksperts.
Tāda atzīšanās ir augstu vērtējama, taču pati interesantākā tekstā ir recepte, kas piedāvāta Vašingtonas un Maskavas attiecību uzlabošanai.
Attiecībās ar Krieviju piedāvātā recepte sākas abstrakti un pāriet pie konkrētām lietām: "Savienotajām Valstīm sadarbībā ar sabiedrotajiem jāmēģina sākt paplašināts dialogs ar Vladimiru Putinu un Krievijas valdību par pasaules kārtību un drošību Eiropā un Āzijā." Tikai "smadzeņu centra" eksperts, "dziļās valsts" pārstāvis var amerikāņu informācijas laukā atļauties nopietnu ieteikumu prezidentam Trampam sākt paplašinātu dialogu ar Vladimiru Putinu par pasaules kārtību un pie tam nebaidās nokļūt FIB uzmanības loka par "darbu Kremļa labā".
Konkrētā līmenī Council on Foreign Relations stratēģija piedāvā: "Izteiksimies skaidri: Vašingtonai nāksies piekāpties, lai uzlabotu attiecības ar Maskavu; tā nevar to panākt, saglabājot visu pašreizējo politiku pret Krieviju. Tas pats attiecas arī uz Maskavu. Tādā garā Savienotajām Valstīm jācenšas panākt vienošanās ar Krieviju par to, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) paplašināšana ir noslēgta, ka Savienotās Valstis atceļ sankcijas par Krimas aneksiju un Krievija no jauna tiek uzņemta grupā G8. par to Maskava, izvedot savus spēkus, pārtrauks iejaukšanos situācijā Austrumukrainā un piekritīs ANO miernešu izvēršanai, kā arī pārtrauks toksisko iejaukšanos ASV politikā un kultūrā."
Acīmredzamu iemeslu dēļ CFR stratēģijā izklāstīto "apmaiņu" diezin vai var nosaukt par ideālu vai pat piemērotu recepti veselīgāku attiecību nodrošināšanai Vašingtonas un Maskavas starpā, taču svarīgs ir kas cits: spriežot pēc šī ietekmīgā "smadzeņu centra" viedokļa, amerikāņu elite pakāpeniski atradinās no domas, ka Maskavai var piedraudēt, un pierod pie idejas, ka ar Maskavu iespējamas un pat vajadzīgas substantīvas pārrunas. Šajā kontekstā 2014.gadā vēl bija neiespējami, absurdi un neiedomājami iztēloties, ka amerikāņu elites vadošais centrs pārrunu sākuma pozīcijai (vienkārši attiecību normalizēšanai ar Krieviju) "galdā liks" tādus ierosinājumus, kā Krimas atzīšana Krievijas teritorijā, atgriešanās G8 (tas ir svarīgs simbols), atteikšanos no NATO statusa (tas ir, neitrāls statuss Ukrainai) un atteikšanās no Ukrainas armijas atgriešanas Donbasā.
Tas nenozīmē, ka tieši šī pieeja tiks pieņemta kā Vašingtonas oficiālais viedoklis, turklāt nebūt nenozīmē, ka tāda pozīcija ideāli atbilst Krievijas interesēm, kas ir daudz plašākas un dziļākas, nekā tās, kam tagad iesaka piekrist Council on Foreign Relations eksperts. Taču tādu ieteikumu parādīšanās ekspertu un politiskajā dienas kārtībā teju vai pašā augstākajā līmenī, iespējams, nozīmē amerikāņu domāšanas kārtējo evolūciju, turklāt ne tikai attiecībās ar Krieviju.
Vašingtona sāpīgi atvadās no ilūzijām par savu visspēcību, taču zaudējumu vēlreiz uzskatāmi apliecina Krievijas panākumi – tās pretspars amerikāņu sankcijām un ietekmes paplašināšanās pasaulē. Mazdrusciņ pārspīlēsim: kļūst redzams, ka aizokeāna elite pārdzīvo visus attiecīgos posmus: vispirms noliegšana (neticība tam, ka, piemēram, Krima ir "aizpeldējusi" uz dzimto ostu), pēc tam dusmas (sankcijas, atkal sankcijas un vēlreiz sankcijas līdz ar "padzīšanu" no G8), tagad nāk kaulēšanās un pārdomas, ko varētu piedāvāt, lai sāpes mitētos. Šis process nav sācies šodien, taču tagad tas sasniedz fāzi, kad Vašingtona pakāpeniski ir gatava atteikties no savām nopietnajām ambīcijām un atzīt (tās patmīlai ļoti pazemojošu) nepieciešamību piekāpties, nevis ķerties pie ultimātiem.
Domājams, viss beigsies ar depresiju, pēc tam nāks jaunās ģeopolitiskās realitātes pieņemšana. Šķiet, labākā atbilde uz amerikāņu refleksijas mēģinājumiem ir pacietība un stingra Krievijas interešu aizsardzība. Laiks un amerikāņu veselā saprāta atliekas, kas, izrādās, vēl atrodamas aizokeāna "dziļajā valstī", strādā Krievijas labā.
