Pirmais latvietis – PSRS varonis: kā Pols Armāns cīnījās ar fašistiem Eiropā

© Photo Александр РжавинТанки Т-26, на которых воевали в Испании советские и республиканские танкисты, в экспозиции музея Эль-Голосо под Мадридом
Танки Т-26, на которых воевали в Испании советские и республиканские танкисты, в экспозиции музея Эль-Голосо под Мадридом - Sputnik Latvija
Sekot līdzi rakstam
НовостиTelegram
Pols Armāns, dzimis Pēteris Pauls Tiltiņš, ir ne vien pirmais latvietis, bet arī pirmais tankists, kam piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums: viņš cīnījās ar fašismu jau Pilsoņkara laikā Spānijā un vadīja padomju rotu Sarkanās armijas pirmajā tanku kaujā.

RĪGA, 9. maijs – Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Padomju Savienība pirmā no Antihitleriskās koalīcijas sabiedrotajiem deva prettriecienu fašismam – piecus gadus pirms Lielā Tēvijas kara sākuma, trīs gadus pirms Otrā pasaules kara. Interesanti, ka daudzu sarkanarmiešu priekšgalā stāvēja latviešu virsnieki. Viņu starpā ir arī tankists Pols Armāns (Pēteris Pauls Tiltiņš, 1903-1943), pirmais latvietis – Padomju Savienības Varonis, cīnījās ar fašistiem ne tikai pie Maskavas un Ļeņingradas, bet arī pie tālās Madrides.

Latvijas piederīgie Republikas pusē

Tie, kam patīk pakritizēt Padomju Savienību par Molotova-Ribentropa paktu, kurš it kā esot novedis pie Otrā pasaules kara izcelšanās, noklusē divas nopietnas lietas. Pirmkārt, protams, 1938. gada Minhenes vienošanos, kad rietumu demokrātijas nekaunīgi atdeva Hitleram Čehoslovākiju, lai pavērstu viņa agresiju uz Austrumiem. Otrkārt, faktu, ka PSRS karoja pret nacistisko Vāciju un fašistisko Itāliju ilgi pirms 1941. gada un pat 1939. gada.

Снайпер Эрика Гайле. Скульптура. Автор: Лея Айзиковна Новоженец - Sputnik Latvija
"Mana dzīve dārgi izmaksās ienaidniekiem": kā snaipere Ērika Gaile medīja fašistus

Runa ir par Pilsoņkaru Spānijā (1936 – 1939), kad patiesībā noskaidrojās gaidāmā pasaules konflikta puses. Servantesa un Gojas dzimtenē spāņu republikāņi un sarkanarmieši pirmie cīnījās pret Hitlera karaspēkiem, kamēr Francijas un Lielbritānijas valdošie demokrāti izlikās, ka ievēro neitralitāti, lai gan patiesībā piespēlēja spāņu Falangas partijai, vācu nacistiem un itāļu fašistiem.

Pilsoņkarā Spānijā piedalījās brīvprātīgie no visdažādākajām pasaules valstīm. Ko vērti ir tādi vārdi vien, kā Ernsts Hemingvejs un Džordžs Orvels! Karā piedalījās arī Latvijas piederīgie – latvieši, krievi, ebreji. Interesanti: daudzu citu valstu pārstāvji karoja abās frontes pusēs: dažs – republikāņu, cits – falangistu pusē, bet visi zināmie Latvijai piederīgie tā kara dalībnieki (divi simti cilvēku), karoja tikai un vienīgi Republikas pusē. Patiesībā viņu skaits bija lielāks, jo Sarkanajā armijā, kura, kā mēs šodien teiktu, hibrīdi karoja Spānijā likumīgās valdības pusē, dienēja daudz latviešu. Piemēram, diversants Arturs Sproģis (1904 – 1980), izlūks Jans Berzins (Pēteris Ķuzis, 1889 – 1938), lidotājs Pjotrs Pumpurs (1900 – 1942). Spāņu biedriem viņi bija zināmi kā majors Arturo, ģenerālis Donicetti, pulkvedis Hulio. Mūsu stāsta varoni oficiāli sauca par kapteini Greizi.

Sarkanās armijas pirmā tanku kauja

Jāatzīmē, ka kapteinim Polam Armānam nebija jāpiedalās kaujās – viņš ieradās 1936. gada oktobra vīdu kā padomju instruktoru vadītājs, kuriem bija jāsagatavo spāņi karošanai ar padomju tankiem T-26.

Taču situācija frontes līnijā pie Madrides kļuva kritiska. Dumpinieki centās ielauzties pilsētā no dienvidrietumiem, un likās, ka nekas nespēj viņus apturēt. Tādēļ steidzami tika izveidota tanku rota ar Armānu tās vadībā un nosūtīta uz Spānijas galvaspilsētu. Neskaitot tehniskā nodrošinājuma karavīrus, tajā bija 45 tankisti ar 15 tankiem, lielākoties sarkanarmieši, taču atsevišķās ekipāžās par tanka pielādētājiem tika paņemti spāņi, lai varētu saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem un republikāņu kājniekiem.

29.oktobrī rota deva triecienu frankistu labajam flangam, kas uzbruka Madridei. Spāņu pilsētiņa Sesenja uz mūžīgiem laikiem ierakstīta padomju bruņutanku karaspēku vēsturē – daudzās epizodēs ar vārdu "pirmo reizi".

Agrā rītā republikāņu kājnieki un padomju tankisti no Valdemoro pilsētas sāka uzbrukumu Sesenjai. Frankistiem izdevās apturēt kājniekus, pilsētai pietuvojās tikai tanki. Pirmo reizi padomju tanki piedalījās kaujā pilsētā – pret frankistiem un marokāņiem. Sākumā viņi apjuka, taču jau pēc brīža drosmīgi metās cīņā pret tankiem.

Sesenjas šaurajās ielās, kas ved te augšup, te lejup, pat mūsdienās ar mašīnu ne visur var viegli izbraukt. Atliek vien brīnīties par padomju tankistu bezbailību, kuri cīnījās šādos apstākļos. Tāpat jāatzīst arī viņu pretinieku drosme.

Pēc strauja izrāviena tankisti nonāca līdz nākamajai pilsētiņai – Eskiviasai. Te padomju tanki sadūrās ar itāļu tanketēm "Ansaldo". Fašistu bruņumašīnas bija vieglākas, bruņotas tikai ar ložmetējiem (viena bija arī viena ar ugunsmetēju), toties veiklākas. Tanki bezbailīgi metās cīņā, taču cieta zaudējumus. Vienu no tanketēm taranēja un nogrūda aizā T-26, kura vadītājs-mehāniķis bija Semjons Osadčijs (spāņu biedri viņu sauca par Simono Osado). Tas bija pirmais tanka tarāns pasaulē!

Uzvara. Taču, redzot, ka republikāņu kājniekiem uzbrukums nav izdevies, Armāns pavēlēja tankiem atgriezties. Sesenjā viņus gaida vēl viens pārbaudījums: tankistiem pirmo reizi vēsturē nācās saskarties ar jaunu bīstamu prettanku ieroci – Armāna tanku aizdedzināja… ar degmaisījuma pudeli – kāds drosmīgs marokānis nometa to no mājas jumta. 1939. -1940. gada Ziemas kara laikā šādas pudeles nosauks par "Molotova kokteiļiem". Tanks un tankisti stipri apdega, taču brīnumainā veidā mašīna joprojām darbojās un spēja turpināt cīņu.

Салют 9 мая в Риге и памятник Освободителям - Sputnik Latvija
Nosvinēsim Uzvaras dienu kopā: biedrība "9maijs.lv" ielūdz uz tiešsaistes koncertu

Vēsu prātu vērtējot cīņas rezultātus, kļūst skaits, ka tanku reids bija neveiksmīgs taktiski, lai arī tā nebija īsta sakāve. Vienā dienā rota zaudēja 20% tehnikas un 24% cilvēku, dumpiniekus neizdevās padzīt no ieplānotajām pilsētiņām: 1936. gada 29. oktobra vakarā republikāņu pozīcijās atgriezās 12 tanki – 11 paši saviem spēkiem, vienu nacās buksēt. Divus tankus uzspridzināja frankistu artilērija, vienu sabojāja un pēcāk nolaupīja marokāņi. To ekipāžas gāja bojā, bija upuri arī citās ekipāžās.

Taču no stratēģiskā viedokļa veiksme bija milzīga. Pirmkārt, uz divām dienām tika apturēts dumpinieku uzbrukums Madridei šajā vietā – tas bija ļoti svarīgi tābrīža situācijā, kad svarīga bija burtiski katra stunda. Otrkārt, frankisti dienas laikā piedzīvoja neredzētus zaudējumus. Treškārt, republikāņi bija iedvesmoti: viņu pusē cīnās tanki, kuri manāmi pārspēj pretinieka bruņutehniku. Tas spēcīgi atvēsināja dumpinieku prātus, lika viņiem rēķināties ar jaunām briesmām un piesargāties. Rezultātā viņu soļi vairs nebija tik ātri un apņēmīgi, turklāt dumpinieki bija spiesti pārmest daļu karaspēku no uzbrukuma priekšplāna uz flangiem. Patiesībā Madride bija glābta.

Kā Tiltiņš kļuva par Armānu

Kas īsti bija šis Pols Armāns? No kurienes latvietim tik neparasts vārds? Nācis pasaulē viņš ir ar tīri latvisku vārdu – Pēteris Pauls Tiltiņš. Viņš dzimis zemnieka ģimenē 1903. gada 22. martā (4. aprīlī pēc jaunā stila) Krievijas Kurzemes guberņas Mītavas apriņķa Mittelhofā (mūsdienās – Latvijas Republikas Jelgavas novada Sesavas pagasta Vidusmuižas ciems). Kopš 1919. gada bija komjaunietis un 1920. gadā kļuva par komunistu. Saņēma partijas pseidonīmu "Spītnieks". Tiltiņš dienēja Latvijas armijā Rīgā un Daugavpilī, pēc tam kādu laiku dzīvoja Francijā, kur ieguva vārdu, ar kuru pēcāk iekļuva vēsturē.

© Photo Алексеев Ю.А. / Энциклопедия Минобороны РФPulkvedis Pols Armāns
Pirmais latvietis – PSRS varonis: kā Pols Armāns cīnījās ar fašistiem Eiropā - Sputnik Latvija
Pulkvedis Pols Armāns

Interesanti, ka viņa vecākais brālis ir Alfrēds Tiltiņš, Krievu imperatora armijas virsleitnants un Sarkanās armijas brigādes komandieris. Trīskārtējs Sarkanā Karoga ordeņa kavalieris, apbalvots ar Ļeņina ordeno. Latviešu strēlnieks un padomju kara izlūks, kurš strādāja Vācijā, ASV, Spānijā un… Francijā (kā reiz no 1922. līdz 1926. gadam). Iespējams, tā nav nejaušība, ka tolaik tur atradās arī viņa jaunākais brālis. 1926. gadā Pols Armāns aizbrauca uz PSRS, kur iestājās Sarkanajā armijā. Dienēja kājniekos, un pēcāk bruņutanku karaspēkos.

Pēc Sesenjas Armāna rota vēl dažas nedēļas veica nepārtrauktas kaujas dažādās vietās netālu no Madrides. Zaudējumi auga – diemžēl jau piecas dienas pēc tanketes taranēšanas tika nopietni ievainots, bet pēc divām nedēļām no gūtajiem ievainojumiem mira Semjons Osadčijs (1904 – 1936). Ar 1936. gada 31. decembra PSRS Centrālās izpildkomitejas dekrētu "par priekšzīmīgu Valdības speciālo uzdevumu izpildi Padomju Savienības aizsardzības spēku nostiprināšanā un tajā izrādīto varonību" leitnantam Semjonam Osadčijam, kopā ar citiem Sesenjas kaujas dalībniekiem, pēc nāves piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.

Taču starp tankistiem pirmais dokumentā bija viņa komandiera vārds. Tā Pols Armāns kļuva par pirmo latvieti un pirmo tankistu ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Arests, atbrīvošana un fronte

Pēc atgriešanās PSRS 1937. gada sākumā Armānam vajadzēja Kremlī ziņot par padomju tanku izmantošanu Spānijā aizsardzības rūpniecības darbiniekiem, konstruktoriem, augstākajām militārpersonām, partijas vadībai un valdībai, tai skaitā – arī Staļinam un Vorošilovam. Tam sākotnēji atvēlētās 15 minūtes pārauga stundu ilgā sarunā. Staļins aktīvi interesējās par detaļām, jautāja ziņotājam gan par kaujas pieredzi, gan par mūsu un ārzemju mašīnu īpašībām, gan par nākotnes piedāvājumiem.

Šķita, ka tie ir īsti panākumi, tomēr drīz vien Armānu arestēja – viņš tika apsūdzēts par spiegošanu. Cietumā viņš sēdēja līdz 1939. gada jūnijam, kad lieta pret viņu tika izbeigta. Acīmredzot, spītnieks arī te izrādījās spītīgs – viņš nesalūza pratināšanās un par "tautas ienaidnieku" nepārvērtās. Pēc atbrīvošanas Armāns tika aizsūtīts studēt uz M. Frunzes Kara akadēmiju, viņam pat izdevās apciemot vecākus Latvijā. Lielā Tēvijas kara sākumu Armāns sagaidīja, būdams Orlas apgabalā formējamās 51. tanku divīzijas komandiera vietnieks.

Piemiņas plāksnes latviešu valodā atrodas karalaika memoriālos ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā. Ciemats Braklovici pie Staraja Rusas - Sputnik Latvija
Viņi cīnījās par Dzimteni: latvieši un latviešu vienības Sarkanajā armijā

No 1941. gada oktobra Armāns piedalījās kaujās. Viņu iecēla par 11. tanku brigādes komandieri, kad tā atradās bēdīgā stāvoklī pēc atkāpšanās no Plavskas pilsētas – tobrīd tajā nebija neviena tanka, kurš spētu piedalīties kaujā. Tomēr no brigādes paliekām Armāns izveidoja vairāk vai mazāk cīņasspējīgu vienību un pat organizēja dažu tanku remontu lauka apstākļos, tāpēc brigāde sekmēja PSRS galvaspilsētas aizsardzību pie Veņovas un Tulas.

1942. gada augustā Armāns Rietumu frontes 20. armijas ritošās grupas vadībā, un pēcāk tā pašas 11 tanku brigādes vadībā piedalījās kaujās pie Rževas. Tās notika ārkārtīgi smagos apstākļos: lietavas padarīja gan ceļus, gan laukus šajā rajonā praktiski nelietojamus. Vienubrīd nonāca tiktāl, ka tankiem nācās nodrošināt degvielu pa gaisu! Pie tam Karmanovas rajonā sākās tanku kauja ar pretinieku, kuras mērogs līdzīnājās cīņai pie Prohorovkas. Abas puses cieta lielus zaudējumus. Rezultātā vācieši atteicās no kontroles triecienuzbrukuma turpināšanas un pārgāja aizsardzībā.

Pēc gada, Mginskas uzbrukuma operācijas laikā, kad padomju karaspēki centās paplašināt blokādes lokā izlauzto koridoru, pulkvedis Armāns veda uzbrukumā 122. tanku brigādi. Iepriekšējais komandieris nebija to atstāji labākajā stāvoklī, taču, kā mēs atceramies, Armānam nebija nekas jauns būt par "krīzes menedžeri". Viņš ātri saveda visu kārtībā, un viņa tankistiem kopā ar 165. divīziju izdevās ieņemt dominējošo augstieni Ļesnaja Porečjes ciema tuvumā, ko jau ilgu laiku 1942.-1943. gadā centās ieņemt dažādas vienības. Par to viņš tika apbalvots ar 1. pakāpes Tēvijas kara ordeni. Diemžēl, pēc nāves: 1943. gada 7. augustā, izkāpjot no tanka, viņu nogalināja ienaidnieka lode.

Маргарита Драгиле - Sputnik Latvija
Dragile pastāstīja, kā 9. maijā Rīgā notiks "Nemirstīgais pulks"

Drosmīgais latviešu tankists apbedīts Volhovas pilsētā Novooktjabrskojos kapos. Vietējie iedzīvotāji neaizmirst varoni un citus kritušos sarkanarmiešus. Memoriāls ir sakopts, pie tā ir ziedi.

Tikai viena lieta raisa nožēlu: Pola Armāna dzīves gadi uz pieminekļa ir nepareizi norādīti: "4-IV-1902 – 14-II-1943". Pirmkārt, nepareizi norādīts dzimšanas gads. Otrkārt, bojāejas diena un mēnesis. Varbūt beidzot kļūdas tiks izlabotas? Laikam tas būtu vislabākais, ko var izdarīt šī latviešu varoņa piemiņai Piemiņas un slavas gadā, kas izsludināts ar Krievijas prezidenta dekrētu par godu Uzvaras Lielajā Tēvijas karā 75. gadadienai.

Lielās Uzvaras jubilejas gaidās Sputnik Latvija apkopoja Latvijas iedzīvotāju stāstus, kuri drosmīgi karoja ar fašistiem Lielā Tēvijas kara frontēs, sižetā "Viņi cīnījās par Dzimteni" un pierakstīja Latvijas veterānu atmiņas speciālā projektā "Uzvaras kareivji 1945 - 2020".

© Photo Александр РжавинPiemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovāе
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovā - Sputnik Latvija
1/2
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovāе
© Photo Александр РжавинPiemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovā
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovā - Sputnik Latvija
2/2
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovā
1/2
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovāе
2/2
Piemineklis uz Pola Armāna kapa Novooktjabrskojos kapos Volhovā
Ziņu lente
0