Latvijas prezidents Egils Levits sniedzis plašu interviju izdevumam Neatkarīgā Rīta Avīze, kurā cita starpā atbildēja uz jautājumu par savu pilsonību. Citēšu vārds vārdā:
" - Vai jums bija Vācijas pilsonība? Mums redakcijā cilvēki ir vaicājuši, kad esat no tās atteicies...
- Nē, es neesmu bijis Vācijas pilsonis. Es un mana ģimene esam Latvijas pilsoņi."
Publikas interese ir saprotama. Satversme viennozīmīgi aizliedz dubultu pilsonību. Premjerministrs un citas amatpersonas drīkst, prezidents – ne. Savulaik arī Vairai Vīķei-Freibergai, stājoties prezidenta postenī, bija jāatsakās no Kanādas pilsonības.
It kā jau Levits atbildēja uz žurnālista jautājumu, taču atbilde raisa jaunus jautājumus.
1972. gadā Levita ģimene, izmantojot liberālās vēsmas, pameta PSRS ar Izraēlas vīzu (Egila Levita tēvs ir ebrejs, viņa tuvinieki gājuši bojā Holokaustā). Toreiz viņam bija 17 gadi.
Nebūt ne visi izbraucēji vēlējās nokļūt Izraēlā. Daudzi gribēja pārvākties uz ASV vai kādu labklājīgu un stabilu Eiropas valsti. Tāda iespēja bija. Par to savā grāmatā "Bezcerīgie kari" raksta Jakovs Kedmi. Viņš, būdams Izraēlas specdienesta "Nativ" vadītājs, centās nepieļaut padomju ebreju "aizplūšanu" uz citām valstīm, izņemot Izraēlu.
Egila Levita ģimene apmetās uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Nākamais prezidents mācījās Minsteres latviešu ģimnāzijā, pēc tam universitātē Hamburgā, strādāja, bija pedagogs, nodarbojās ar sabiedrisko darbību... Viņa padomju pilsonība bija anulēta, tāpat kā visiem, kuri uz visiem laikiem pameta PSRS.
Šī iemesla dēļ rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām visus šos gandrīz 20 gadus kopš pilngadības sasniegšanas 1973. gadā un līdz pat Latvijas neatkarības iegūšanai 1991. gadā Egils Levits bija persona bez pilsonības?
Padomju pilsonību zaudējis, Vācijas pilsonību, pēc viņa paša vārdiem, nav saņēmis, Latvijas pilsonība (oficiālajā telpā) tolaik nepastāvēja. Iznāk – persona bez pilsonības, apatrīds.
Tomēr tas slikti piedien realitātei. Ambiciozs jaunietis, dzīvo Vācijā, apguvis vācu valodu, ieguvis pieklājību izglītību – un ar pazemojošo apatrīda statusu? Kāpēc, ar kādu mērķi? Latvieši, kuri pēc kara apmetās ASV, Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, parasti kļuva par mītnes zemes pilsoņiem.
Un vēl: Levits bija nepilsonības institūta Latvijā ideologs un, teiksim, vadošais autors. Tieši viņš juridiski pamatoja jaunievedumu Eiropas praksē. Viņam nepilsoņi var pateikties par savām violetajām pasēm ar ierakstu "aliens" un pārējiem diskriminācijas jaukumiem.
Tāpēc ir dīvaini, ka Levits nekad nav pieminējis par savu "apatrīda" periodu Vācijā. Varētu, piemēram, kaut kur iebilsties, ka pats, sak, ilgus gadus dzīvojis valstī, nebūdams tās pilsonis, un tas nav nekas briesmīgs, bet tie krievi tikai trako un pieprasa, lai Latvijas pilsonību viņiem pienestu klāt... Nu, kaut ko tādā garā, augstprātīgi pamācošu, kā tas pieņemts daudziem latviešu politiķiem.
Tomēr Levits nekad neko tamlīdzīgu nav teicis. Un žurnālisti nav interesējušies, lai arī ir ļoti kārdinoši pavaicāt pazīstamam politiķim, kā tas ir – dzīvot personai bez pilsonības Eiropas valstī?
Vārdu sakot, prātā nāk slēdziens, ka, dzīvojot Vācijā, Egils Levits tomēr nebija nekāds apatrīds. Viņš bija citas valsts pilsonis. Ja mans pieņēmums ir pareizs, visticamākais, ka tā "cita valsts" ir Izraēla.
Iespējams, no Padomju Savienības ģimene vispirms devās uz Izraēlu, kur tūlīt saņēma Izraēlas pases, bet pēc tam pārcēlās uz Vāciju ģimeņu atkalapvienošanās ietvaros, jo Levita mātes radi dzīvoja Vācijā.
Tā ir tikai versija, man nav dokumentālu apstiprinājumu, taču kādi tad vēl ir varianti? Cilvēks pats atklāti saka, ka lielu daļu mūža nodzīvojis Vācijā, nebūdams Vācijas pilsonis. Lai paskaidro, kā tas iespējams.
Jebkurā gadījumā, nav nekā krimināla, ja Latvijas prezidentam agrāk bijusi Vācijas vai Izraēlas pilsonība (ja saglabājis to līdz šim laikam – jā, tas ir noziegums). Taču viņš nepārprotami kaut ko nav pateicis līdz galam. Tā nav īsti prātīga taktika valsts vadītāja postenī.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
