RĪGA, 27. jūlijs — Sputnik. Ziņu aģentūra RIA Novosti sākusi publikāciju ciklu, kura pamatā liecības par notikumiem Ukrainas slepenajos cietumos, kur nokļūst gan pašpasludināto Donbasa tautas republiku zemessargi, gan tie, ko tur aizdomās par "separu" atbalstu.
Viens zilonītis – viena diena
Martā Maskavā, starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" preses centrā Ukrainas Drošības dienesta bijušais darbinieks, apakšpulkvedis Vasilijs Prozorovs pastāstīja žurnālistiem par slepeno cietumu Mariupoles lidostā – tā saucamo "bibliotēku". Tie, kuri pabijuši šā cietuma sienās, apstiprināja un papildināja Prozorova informāciju.
"Kad televizorā ieraudīju tā gaiteņa fotogrāfijas (tās rādīja Prozorovs – red.), man mati sacēlās stāvus. Tās plastmasas durvis... Sēžu un čukstu: "Mamm, re, kur mana kamera," atcerējās Tatjana Ganža no Mariupoles.
"Gaišs koridors, no tā ved vairākas plastmasas durvis. Sapratu, ka tas ir ledusskapis... Šausmīga vieta," viņa turpināja.
Mariupoles lidostā Ganža pavadīja 10 dienas, un viņai ne prātā nenāca, ka reiz viņa ieraudzīs savu cietumu no malas, turklāt vēl televizorā. Viņa bija Ukrainā tagad aizliegtās Komunistiskās partijas locekle. Piedalījās protesta mītiņos Mariupolē, pēc tam arī 11.maija referendumā par Doņeckas apgabala nākotni. 2014.gada oktobrī viņu aizturēja "Azov" – toreiz Tatjanai nebija ne jausmas, ka viņa ierakstīta melnajos sarakstos kā briesmīga separātiste.
"Lidostā pavadīju tieši desmit diennaktis – no 30.oktobra līdz 8.novembra vakaram. Tur pat vienā kamerā iecirsti robiņi," viņa atceras. Lai nezaudētu prātu un vismaz orientētos laikā, ieslodzītie atzīmēja ar svītriņām uz kameras sienām tur pavadītās dienas. Turpat uz sienas Tatjana ieraudzīja septiņus vai astoņus zilonīšus – tā dienas cietumā radoši skaitīja kāda radoša dvēsele.
Vēlāk, brīvībā Ganža, apspriežot zilonīšus ar nelaimes biedriem, sastapa to autori – Nataļju Mjakotu. "Iznāk, ka es biju tavā kamerā, redzēju tos zilonīšus," viņa pastāstīja Mjakotai.
Notikumus lidostā Ganža apraksta kā "īstu elli, nāves vietu".
"Visas šausmas neizstāstīsi. Bija pārsista virsdegune, kreisā auss nedzird. Patiešām, to ir smagi atcerēties. Visu nestāstīšu... Taču tas UDD-šņiks, puika, kas mani vadāja uz tualeti pa to gaiteni, teica, ka "divas dienas pirms jums te meiteni nosita līdz nāvei, arī Tatjanu," viņa atceras.
Spīdzinātāji pastāvīgi draudēja Tatjanai ar bedri vai grāvi, kur sameta līķus. Te pasmējās, ka viņa drīz gulsies tiem līdzās, te solīja organizēt psiholoģisku spīdzināšanu – dzīvu gūstekni iemest pie miroņiem.
"Kā nopratu no viņu runām, tur ir kaut kāds ar kaļķiem aizbērts grāvis," paskaidroja sieviete.
Taujāta, cik cilvēki tur apglabāti, atbildēja: "Ļoti daudzi. Cilvēki pazuda bez pēdām, jau pirms mana gūsta... Dzirdēju, ka ļoti daudzi apglabāti arī agrobāzē. Runa ir par simtiem, taču tas ir tikai mans viedoklis."
Tikai 2014.gada 8.novembrī viņu aizveda no lidostas uz UDD – izmeklēšanai. Izlaida, apmainot gūstekņus starp Ukrainu un DTR 2014.gada 26.decembrī. Kopš tā laika viņa dzīvo Doņeckā kādā kopmītnē, kas paredzēta bēgļiem no Kijevas kontrolētajām teritorijām. Viņas māju Mariupolē izlaupījis "Azov".
"Cilvēki no "Azov" visu pievāca no manām mājām – apkures sistēmu, logus, durvis," piebilda Ganža.
Arī Prozorovs pastāstīja, kā "brīvprātīgo bataljonu" locekļi sūtīja uz mājām trofejas – jebkādu sadzīves tehniku, pat mikroviļņu krāsnis ar sakaltušām sviestmaizēm.
"Miesnieks" un "dakteris"
Olgu Selecku aizturēja 2014.gada 29.augustā pilsētas centrā. Arī "Azov". Viņa slepenajā cietumā pavadīja diennakti. Nākamajā dienā viņu nodeva UDD. Protokolu noformēja 30.augustā, turklāt dokumentā norādīts, ka Selecka it kā izsēdināta no autobusa Mariupoles priekšpilsētā.
"Tur (lidostā – red.) – bez noformēšanas. Draud, var atvest ģimeni, vīru, bērnus, spīdzināt tavu acu priekšā. Iebiedē, salauž cilvēkus morāli un fiziski. Tikai UDD noformē dokumentāli... It kā nupat būtu aizturējuši. Piemēram, kā manā gadījumā – it kā izsēdinājuši no autobusa. Bet kur pavadīju diennakti pirms tam – nav zināms. It kā būtu izgaisusi," saka Selecka.
Viņa atcerējās, ka viena no mocītāju vidū populārākajām spīdzināšanas metodēm – slīcināšana mucā vai spīdzināšana ar slapju lupatu – uz sejas cilvēkam uzklāj lupatu un lēnām lej virsū ūdeni – cilvēks sāk aizrīties.
"Ūdens iekļūst plaušās, zaudē samaņu. Viņus interesēja ziņas par ieročiem, kur ir nauda," viņa atcerējās.
Olgai iespiedušās prātā divu spīdzinatāju iesaukas - "Miesnieks" un "Doktors".
"Tā bija izsmalcinātas spīdzināšanas. Man gadījās aprunāties arī ar citiem cietušajiem. Mūs sauca par "grāmatām", mūsu aizturēšanas vieta – "bibliotēka". Man stāstīja par zvērisku spīdzināšanu, par to, kas tur notika... UDD pagrabā es redzēju daudzus, kuri tāpat bija izgājuši cauri Mariupoles lidostai... Cilvēki bija ļoti smagi piekauti, sakropļoti. Dzirdēju, ka pēc nopratināšanas arī neatgriezās," viņa liecināja.
Arī Prozorova preses konference atstāja uz viņu neizdzēšanu iespaidu – viņa atpazina gan pašu bijušo UDD darbinieku, gan ieslodzītos, kuru fotogrāfijas viņš demonstrēja.
"Es atceros cilvēku šajā fotogrāfijā. Redzēju viņu tieši UDD ēkā. Kad notika mūsu nopratināšanas. Esmu pārliecināta, tas ir viņš," parādīja Selecka, šķirstot Prozorova fotogrāfijas.
UDD apakšpulkvedis izrādījās savējais
Prozorovu pazina arī Doņeckā pazīstamā žurnāliste, "Muņicipaļnaja gazeta" galvenā redaktore Jeļena Bloha. 2014.gada 2.augustā viņu aizturēja caurlaides postenī pie Manguša ciema Mariupoles priekšpilsētā: žurnāliste kopā ar dēlu un autovadītāju brauca pa ierasto ceļu uz Krimu, pat nedomājot, ka ceļu kontrolē "Azov" un Bloha jau sen ir melnajos sarakstos par notikumu objektīvu atspoguļojumu Doņeckā.
"Es apstulbu, kad ieraudzīju Prozorova preses konferenci – viņš taču bija klāt, kad mani aizturēja! Es viņu iegaumēju," Jeļena neslēpa emocijas sarunā ar RIA Novosti korespondentu.
Tālaika notikumus un iespaidus par lidostu viņa aprakstīja grāmatā "90 dienas gūstā". Tiesa, pagaidām tā pieejama tikai elektroniskā veidā. Prozorovu autore, vēl nezinot, ka viņš ir "savējais", nosauca par "buldoga purnu".
"Viens no aizturēšanas grupas – masīvs vidēju gadu vīrietis ar buldoga seju – pavicināja man acu priekšā UDD apliecību un teica, ka viss ir kārtībā, vienkārši vajagot aizbraukt ar viņiem... Pusstundu vēlāk iebraucām Mariupoles lidostā. Teritorijā nokļuvām pēc vairākiem caurlaides punktiem. Tie bija aplikti ne tikai ar smilšu maisiem, bija arī prettanku eži ar dzeloņstieplēm. Posteņos stāvēja bruņoti cilvēki maskās un mūs palaida tālāk tikai tad, kad mūsu apsargi uzrādīja savas apliecības. Principā, Doņeckas iedzīvotāji jau sen ir pieraduši pie formastērpiem. Taču šie bija īpaši agresīvi. Pašā lidostā mūs arī uzņēma bez mazākā prieka. Tur bija vesela apakšvienība, vīri tērpti formastērpos un "balaklavās". No lidostas ēkas puses bija dzirdami kriedzieni un sitieni, šķita, ka kādu piekauj," viņa stāsta grāmatā.
"Pēc ierašanās viens no mūsu pavadoņu komandieriem ilgi runājās ar lietišķa izskata cilvēku formastērpā, bet ar vēderiņu (uzreiz redzams – priekšnieks!)... Bija dzirdams, ka "buldoga purns" un vēderainais nevar kaut ko sarunāt. Viens teica, sak, te esot režīma objekts un mums te nekas nav darāms, bet otrais solīja, ka tas nebūšot ilgi," Bloha aprakstīja tālākos iespaidus.
Viņai gadījās nokļūt pat bēdīgi slavenajos ledusskapjos, kur turēja gūstekņus: "Telpā 3x1,5 metru platībā, ar baltām flīzēm (izskatījās kā noliktava), bija tikai viens krēsls, kurā sēdēja bāla meitene. "Lūdzu, never ciet!" viņa lūdzās jauno pusi. "Pacieties. Tev jābūt stiprai," viņš ņirdzīgi maigi atbildēja un aizcirta durvis. Kļuva tumšs un smacīgs. Spriežot pēc visa, nekādas ventilācijas nebija.
Kameras biedrene pastāstīja Blohai, ka viņu divas reizes veduši uz "nošaušanu", lai piespiestu atzīties, ka viņa ir DTR diversante. ""Apsolīja turpat ierakumā aprakt, un neviens mani neatradīšot, ja nepiekritīšot strādāt ar viņiem," Juļa stāstīja, smagi elpojot," apraksta grāmatas autore.
Iespaidu bija atliku likām arī Blohas dēlam – viņš tika ieslodzīts vīriešu kamerā, kur sēdēja vēl astoņi cilvēki.
"Dēls stāstīja, ka daži bija smagi piekauti. Vienam pat bija redzamas salauztās ribas, otram – salauztas kājas... Nezinu, kas viņi tādi bija un kas ar viņiem notika tālāk, varu tikai minēt. Taču bija skaidrs, ka šie puiši patiešām var pazust bez vēsts, kā tas notika ar daudziem tādu "brīvprātīgo" bataljonu gūstekņiem. Jāpiebilst, ka "labējā sektora" un nacionālo bataljonu represijas Mariupolē bija īpaši spēcīgas, jo Mariupole viena no pirmajām atzina Doņeckas Tautas Republikas dibināšanu," paskaidroja Bloha
ANO monitoringa misija fiksējusi 16 gadījumus
Tam, kas notiek Mariupoles lidostā un citos slepenajos cietumos Ukrainā un pašpasludinātajās republikās, pastāvīgi pievērsa uzmanību ANO cilvēktiesību ievērošanas Ukrainā monitoringa misija un fiksēja savos ziņojumus.
Misijas vadītāja Fiona Freizere (Fiona Frazer) aģentūrai RIA Novosti pastāstīja, ka piecu gadu laikā "reģistrēti vairāki simti patvaļīgas aizturēšanas un/vai arestēšanas gadījumi bez sakariem ar ārpasauli un ar tiem saistītiem cilvēktiesību pārkāpumiem un ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu (spīdzināšana un cietsirdīga appiešanās) gan no Ukrainas valdības, gan pašpasludināto Doņeckas un Luganskas tautas republiku puses".
Misija dokumentējusi ari 16 patvaļīgas cilvēku aizturēšanas un/vai nopratināšanas gadījumus Mariupoles lidostas teritorijā. "Tie visi datēti ar 2014., 2015.gadiem un 2016.gada pirmo pusi. "Īsākais aresta laiks sastādījis dažas stundas, ilgākais – vienu mēnesi," atzīmēja Freizere.
Viņa piebilda, ka misija nav saņēmusi datus par "bibliotēku" pēc 2016.gada, taču nākamajos RIA Novosti materiālos tiks publicēts dokuments, kas pierāda – cietums pastāvējis vismaz līdz 2018.gada beigām.
Doņeckas Ģenerālprokuratūra izmeklē 9 krimināllietas
DTR Ģenerālprokuratūra pastāstīja, ka tās Izmeklēšanas pārvaldē ir deviņas krimināllietas, kas ierosinātas saskaņā ar DTR 427.panta pirmo daļu ("Aizliegtu karadarbības līdzekļu un metožu izmantošana").
Civiliedzīvotāji vērsušies DTR Ģenerālprokuraturā sakarā ar Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu cietsirdīgu izturēšanos pret civilajiem iedzīvotājiem. Visi deviņi cilvēki cietuši UDD darbinieku nelikumīgu darbību dēļ, kuri aizdomās turamo nopratināšanas laikā izmantoja spīdzināšanu: elektrisko strāvu, žņaugšanu ar celofāna maisiņu, ietekmi ar ūdeni uz elpošanas ceļiem.
DTR Ģenerālprokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes nodaļas vadītājs, kas izmeklē noziegumus pret mieru un cilvēces drošību, vecākais tieslietu padomnieks Aleksandrs Potapenko paziņoja, ka notiek izmeklēšana, lai identificētu UDD darbiniekus, kuri iesaistīti civiliedzīvotāju spīdzināšanā.
Saldētavas "bibliotēkā"
Atgādināsim, ko preses konferencē pastāstīja Vasilijs Prozorovs: ilgu laiku Mariupoles lidostā bija slepens cietums – "bibliotēka", kurā tika glabātas "grāmatas" – tā ciniski tika iedēvēti sagūstītie DTR zemessargi un par separātismu aizdomās turamie vienkāršie pilsoņi.
Šeit viņus spīdzināja ar mērķi izspiest atzīšanos, vienkārši atriebties par UBS sakāvēm frontē vai vienkārši apmierināt savas sadistiskās tieksmes. Gūstekņi turēti divās atslēgtās saldētavās – tās šķita pietiekami ērtas, jo tajās nebija nekādu mēbeļu, durvis bija hermētiskas, tās nelaida cauri pat siltumu.
Preses konferences laikā Prozorovs nodemonstrēja deviņu "bibliotēkas" gūstekņu fotogrāfijas – dažāda vecuma cilvēki no pusaudža haki krāsas T-kreklā, par kuru, iespējams, bija aizturēts, līdz pat diviem sirmgalvjiem. Visi – smagi piekauti. RIA Novosti atrada cilvēkus, kuri pazina fotogrāfijās redzamos.
Prozorovs apgalvoja, ka lidostas teritorijā slepus tika apglabāti tie, kuri neizturēja spīdzināšanu, vai vienkārši sadistu-uzraugu upuri. Slepeno "bibliotēku" sargāja bēdīgi slavenā bataljona "Azov" kaujinieki ar UDD aizbildniecību – "azovieši" darīja netīro darbu, bet drošībnieki noformēja gūstekņu atzīšanos.
Jāpiebilst, ka pierādījumu nav daudz, tos nākas apkopot pa fragmentiem. Ukraina vēl nav tiktāl nobriedusi, lai pati izmeklētu savus kara noziegumus, taču prezidenta nomaiņa dāvā zināmu cerību.
Starp pierādījumiem ir tiesu medicīnas ekspertīzes rezultāti, ko "grāmatas" izgāja gan gūstā, gan pēc apmaiņas, Doņeckā. Daži pēc gūsta vairākus mēnešus ārstējās slimnīcās. Četriem DTR zemessargiem, kuri jau gandrīz 5 gadus atrodas Mariupoles izmeklēšanas izolatorā, izdevies panākt, ka Mariupoles garnizona prokuratūra ierosinājusi krimināllietu spīdzināšanas faktu dēļ (par to nāks klajā atsevišķs raksts).
Vēl viens svarīgs pierādījums – datumu nesakritība gūstekņu dokumentos. Starpība starp faktiskās aizturēšanas un oficiālās noformēšanas datumiem var būt vairākas dienas, pat nedēļas. Vienlaikus viņu sagūstīšanas laiks bieži vien tika fiksēts bataljona "Azov" video un UDD preses relīzēs. "Pelēkajā" laika intervālā gūstekņi tika spīdzināti – tā viņus gatavoja oficiālajai nopratināšanai UDD, centās padarīt pieļāvīgākus. Spīdzinātāji centās iegūt jebkuru informāciju, kas varēja noderēt tālākajā darbā – citu "separātistu" vādus, uzdevumus, ko viņi saņēmuši no Doņeckas.
ANO cilvēktiesību monitoringa misijas pārskatos pieejams liels apjoms informācijas par notikumiem slepenajos cietumos. Pie tam RIA Novosti atradusi vēl divus bijušos Ukrainas varasiestāžu darbiniekus, kuru liecības par slepenajiem cietumiem agrāk nav publicētas.
Visbeidzot – vēl viens interesants fakts, kas apliecina slepenā cietuma esamību lidostā un UDD centienus to slēpt – dokuments no paša UDD. Nākamajā rakstā RIA Novosti pastāstīs par to un publicēs dokumentu.
Izmeklēšanas gaita ar bijušo ieslodzīto intervijām un dokumentu kopijām aprakstīta vietnē RIA.ru.
