Gadu pēc gada Vašingtona konsekventi pretojas Krievijas iniciatīvām novērst bruņošanās sacensības kosmosā, raksta radio Sputnik autors Sergejs Iļjins. Tādu viedokli nevar nosaukt ne par konstruktīvu, ne arī par veselā saprāta mudinātu. Tas ir, spriežot reālās globālās drošības kategorijās.
Vašingtonai ir pašai savs viedoklis par kosmosa militarizāciju. Savienotās Valstis to kārtējo reizi parādīja, kad noritēja diskusija par dokumentu ar ieteikumiem pārtraukt kosmiskās telpas militāro apgūšanu Zemes tuvumā. Pie tam dokuments bija juridiski saistošs. Pie tā strādāja valdību eksperti no 25 valstīm – profesionāļi ar milzīgu pieredzi un zināšanām. Viņi pārstāvēja kodolvalstis, kuru plecos uzvelta lielākā daļa atbildības par planētas nākotni. Taču ar dokumentu strādāja arī viņu kolēģi. Un brīdī, kad šķietami bija atrasts kopsaucējs, kad teksts bija izstrādāts un saskaņots, ASV bez jebkādiem paskaidrojumiem bloķēja ziņojuma pieņemšanu.
Tāds žests izskatās dīvaini. Kāpec tad ASV vispār piedalījās dokumenta izstrādāšānā? Lai vēl kādu laiku pabūtu miera baloža lomā un tikai pēc tam pārvērstos par kliju? Jā, tas jau tāpat ir skaidrs. Šim nolūkam nav vajadzīgi nekādi atsevišķi šovi ar neparedzamu finālu. Gadu no gada Vašingtona konsekventi pretojas Krievijas iniciatīvām novērst bruņošanās sacensības kosmosā, kas jau sen kļuvusi par vienu no Maskavas prioritātēm ārpolitikā. Pie tam ASV neatbalsta pat tās Krievijas iniciatīvas, ko aktīvi un bez ierunām atzinīgi vērtē daudzas citas valstis. Zeme taču ir viena visiem. Tiesa, līdera vietu uz tās vēl joprojām grib ieņemt tikai viena valsts.
Rezultātā lielākā daļa diskusiju par šo bīstamo tēmu beidzas ar neveiksmi Savienoto Valstu pozīcijas dēļ. Viņu vēlme ir skaidra un acīmredzama: dominēt ne tikai uz zemes, bet arī debesīs. Ar jebkurām metodēm. Naudas tādiem nolūkiem nav žēl. Patiesībā jau plāni vairs netiek slēpti. Jau pēc 11 gadiem amerikāņi plāno izvērst PRA trieciena elementus Zemes tuvumā. Tā nav nejaušība, ka pretraķešu aizsardzības sistēmas dēvē par kosmosa "rāpojošo militarizāciju". Viena vienkārša iemesla dēļ: aizsardzības sistēmas var gluži vienkārši pārvērst par trieciena ieročiem. Neapšaubāmi, Krievijai ir sava gaisa kosmiskās aizsardzības programma. Tā ir arī Ķīnai un citām no militārā viedokļa spēcīgām valstīm, kuru rīcībā ir nepieciešamās tehnoloģijas. Tā ir tikai atbilde uz ASV neslēptajiem nodomiem.
Izteikta vienkārša doma, ka Vašingtona ar bruņošanās sacensībām kosmosā plāno nomocīt Krievijas ekonomiku, un varbūt arī Ķīnu, ar kuru tai izveidojušās visai sarežģītas attiecības. Arī pieredze šajā ziņā amerikāņiem ir. Tā pati Reigana programma, stratēģiskā aizsardzības iniciatīva (SDI), "zvaigžņu kari", uz kuru āķa uzķērās Padomju Savienība, ko nekādā gadījumā nevajadzēja darīt, jo programma pastāvēja tikai uz papīra, pareizāk sakot, izplānotās informācijas noplūdēs, kas šausmināja Kremli un lika rīkoties pārsteidzīgi, par ļaunu valstij.
Tātad amerikāņi teorētiski var daļēji imitēt savus militāros centienus kosmosā. Tiesa, tikai daļēji, nelielā mērā. Šodien viņiem vajadzīgs īsts militārais pārākums, nevis ilūzija, turklāt visas jomās. Piemēram, salīdzinājumā ar to pašu Ķīnu, kuras bruņotie spēki ir pasaule spēcīgāko armiju trijniekā. Pie viena Vašingtona saņems arī funkcionējošu zinātni un rūpniecību ar miljoniem darba vietu. Atliek tikai paskatīties uz aizsardzības budžetu, lai saprastu: ASV pietiks naudas kosmosa militarizācijai, pat neskatoties uz krāpšanos un korupciju. Un dialogs ar Savienotajām Valstīm par šo bīstamo jautājumu nenes gandrīz nekādus augļus. Tāda ir jaunā realitāte, kurā mums visiem nāksies dzīvot. Iespēju robežās – ilgi un laimīgi. Ja tehnika funkcionēs. Un dažas labas smadzenes darbosies. Brave New World.
