Politiķi vēlas, lai kareivju būtu vairāk, lai viņi ierastos biežāk. Interesanti, vai viņi saprot, ka tā viņi paši drīz būs lieki uz Igaunijas zemes?
Ar sava vēstnieka Polijā un Rumānijā Ērika Marmeja starpniecību Igaunija paziņoja, ka uzskata par ļoti nozīmīgu ASV militāro klātbūtni visās Baltijas valstīs, atgādināja radio Sputnik autors Vladimirs Barsegjans portālā Sputnik Lietuva.
Paziņojums ir dīvains, jo amerikāņi jau sen saimnieko Baltijā un jūtas kā mājās. Igaunijas valdība jau labu laiku atpakaļ atbalstīja vienošanos, kas ASV bruņotajiem spēkiem dāvā iespēju pēc saviem ieskatiem izmantot Igaunijas Aizsardzības spēku objektus. To starpā ir arī aviobāze Emari un centrālais poligons Tapā. Objektu saraksts var paplašināties, viss ir atkarīgs tikai no amerikāņu vēlmēm un vajadzībām.
Vienošanās nosaukta ikdienišķi – "Vienošanās par investīcijām". Taču atliek tikai paieties tālāk par nosaukumu, un atklājas būtība: līgums paredz, ka amerikāņu kareivji var būvēt un uzlabot personāla izmitināšanai, tehnikas apkalpošanai, vienību formēšanai un izvēršanai, kā arī citiem nolūkiem paredzētos militāros objektus. Lūk, par kādām investīcijām ir runa. Protams, nauda tiek ieguldīta amerikāņu kareivju un tehnikas komfortablai dislokācijai igauņu valstī.
No visa iepriekšminētā kļūst skaidrs, ka amerikāņi Igaunijā ieradušies uz ilgu laiku. Kā tas saskan ar igauņu politiķu iemīļotajām pastāvīgajām runām par to, ka svētā neatkarība ir valsts galvenais simbols? Ar rūgtumu sirdī jāatzīst, ka Igaunija ir atmetusi savu neatkarību, nobalsojot par okupāciju. Ak, piedodiet, par ārvalstu bruņoto spēku klātbūtni savā teritorijā. Un amerikāņi izturas pavisam nekaunīgi, nospļaujoties par visiem noteikumiem un pieklājības normām.
Pirms dažiem gadiem kādas igauņu avīzes žurnālisti uzzināja: ASV vēstniecība Tallinā izveidojusi slepenu nodaļu, kas kontrolē visu tās apkaimē esošo cilvēku pārvietošanos, lai it kā sekmētu diplomātiskās pārstāvniecības drošību. Viņi apkopo šo cilvēku personas datus. Tos, kuru uzvedība izraisa aizdomas, iekļauj "potenciālo teroristu" datu bāzē. Žurnālisti sāka lauzīt galvas par to, kā tas iespējams, ka pašā valsts sirdī darbojas citas valsts slepenā vienība, kas apkopo datus par valsts pilsoņiem un nosaka viņu potenciālo draudu līmeni. Interesantākais ir tas, ka visas Igaunijas kompetentās iestādes bija informētas par minētās vienības darbu un pat sūtīja tajā strādāt savus bijušos darbiniekus.
Vai publikācijai bija kaut kādas sekas? Nekādu! Viss palika kā bijis, varbūt tikai žurnālistus izsauca, kur "pienākas" un paskaidroja, ko rakstīt, kā rakstīt un par ko rakstīt nevajag. Tas nav zināms. Līdzīgu piemēru ir milzum daudz, taču vai tie ir vajadzīgi? Tāpat jau ir skaidrs, ka ASV savu kareivju personā Igaunijā un citās Baltijas valstīs jūtas kā saimnieki.
