Traks var palikt. Izrādās, arī skolotāji var ierunāties. Izrādās, viņi spēj sapulcēties vienuviet un paust viedokli par savām tiesībām. Izrādās, viņi ir itin kareivīgi. Pat negantāki nekā ienaidnieki.
Pilna iela – prieks skatīties. Un visi runā. Neviens neslēpjas aiz citu mugurām. Katram ir savs pilsoniskais viedoklis. Pat teju vai pretvalstisks. Jauni un cienījama vecuma cilvēki, krievi un latvieši – visi sanāca. Tāpēc, ka nevar ņirgāties par pedagogiem. Tāpēc, ka bērni ir mūsu nākotne, bet skolotāji – tās ķīla. Un pēkšņi noskaidrojies, ka šī ķīla spēj runāt.
Kāpēc tik maz
Nē, es viņiem pilnīgi piekrītu. Veselības aprūpe un izglītība patiešām ir pamati, uz kuriem stingri jāstājas suverēnai, mūsdienīgai un labklājīgai valstij. Pārējais ir sīkums. Visa tā gatavošanās mītiskajam karam, nekaunīgā algu palielināšana valsts sektorā... Te jau pat svētajam izsīks pacietība. Un savs viedoklis ir jāpauž tieši tā – ar masveida piketiem un streika draudiem. Prasības taču ir ļoti pieticīgas – palielināt algu par 40 eiro. Mani tas pārsteidza. Man šķita, ka jāprasa trīs simti, lai iedotu simtu. Es piegāju pie kādas skolotājas.
- Kāpēc jūs tik maz prasāt?
- Tik un tā taču vairāk neiedos. Būtu vismaz kaut tas.
Lai nu tā būtu. Kaut drupačas – arī tas ir viedoklis. Normāls pilsoniskais viedoklis. Skolotāji nepiekrāpa: paziņoja, ka mītiņā ieradīsies pāris tūkstoši cilvēku, un viņi ieradās. Daugavpils, Rēzekne, Ventspils, Valmiera, Rīga – grupām un pa vienam. Pat zilie baloni neļāva šaubīties par nopietnajiem nodomiem.
Un izdevās. Tikai vakar valdība ar asarām acīs mēģināja iegalvot, ka naudas nav un nav kur ņemt. Ka vajag samierināties, saprast un piedot. Bet šodien pa logu paskatījās, aprunājās, un 1,7 miljoni atradās. Un vēl apsolīja līdz maija vidum pa stūriem saslaucīt arī trūkstošos septiņus ar pusi. Kurš te ir malacis? Skolotāji ir malači.
Galvenais, ka nenobijās. Ne krievi, ne latvieši, ne veci, ne jauni nenobijās, ka par streika draudiem viņus apsūdzēs par valsts drošības graušanu. No viņiem var naglas kalt. Un šodien mūsu skolotāji lika skaidri noprast, ka ir gatavi aizstāvēt sevi un savas intereses.
Par savējiem.
Kur viņi bija?
Pirms kāda laika es publicēju rakstu "Sitīsim skolotājus". Tas bija veltīts krievu skolām. Es rakstīju, ka skolotājiem vajadzētu būt krievu izglītības aizstāvju pirmajās rindās. Toreiz man paskaidroja, ka skolotāji pie mums ir iebiedēti, ka baidās ko lieku pateikt. Sak, pateiksi kaut ko pret, atlaidīs visus pēc kārtas.
Nezinu, kāds skaits krievu skolotāju bija Jēkaba ielā. Krievu valoda skanēja no visām pusēm. Viņi atnāca, lai pateiktu savu "Fui!" valdībai, nostātos pret sistēmu, jo finansiālais jautājums viņus skāris tieši. Pieņemsim, ka akcijā aptuveni piektā daļa bija krievu skolotāju. Aptuveni pieci simti. Kur bija visi šie cilvēki, kad ritēja protesta akcijas krievu skolu aizstāvībai?
Jautājums nav retorisks. Kāpēc jūs tik saliedēti aizstāvējāt savu naudu un tik gļēvulīgi sēdējāt malā, kad izšķīrās bērnu – jūsu audzēkņu liktenis?
Jūs taču draudējāt ar totālu streiku, nenobijāties no atlaišanas. Kāpēc tikai par sevi. Vai tāpēc, ka kāds tomēr slēpās aiz drosmīgāko latviešu kolēģu mugurām? Ja pirms gada pie Saeimas ēkas Jēkaba ielā būtu sanākuši 500 krievu pedagogu, vai patiešām jums šķiet, ka viņi nebūtu pamanīti un izdzirdēti? Vai jums šķiet, ka viņi visi tiktu atlaisti?
Par 750 eiro
Jūsu vietā gāja amizanti bundzinieki. Latviešu mediji atklāti ņirgājās, publicējot fotogrāfijas, kurās redzami sirmgalvji ar plakātiem "Gribu mācīties dzimtajā valodā!". Jūsu tur nebija. Tur nebija jūsu bērnu, jo jūs aizliedzāt viņiem piedalīties tādās akcijās. Bet šie cilvēki cīnījās par jums. Par tiem, kuri neaizstāvēja mūsu bērnus, toties sāka cīņu paši par sevi. Par algas pielikumu – četrdesmit eiro.
Pēc tam par to naudu jūs varēsiet nopirkt torti, augļus, pudeli pussausā vīna un apelsīnu sulu. Nosvinēsiet savu uzvaru pār režīmu un iesiet mācīt mūsu bērnus kroplīgā latviešu valodā, ko lāgā neprotat ne jūs, ne viņi. Un, tāpat kā 1937. gadā sēdēsiet savos kabinetos un modri klausīsieties, kā līdzās atlaiž jūsu kolēģus, kuri objektīvi netiek galā ar darbu. Atviegloti atvilksiet elpu un nodomāsiet, ka šoreiz esat tikuši cauri sveikā.
Man daudz kas nepatīk XX gs. vēstures traktējumā, ko šodien māca mūsu bērniem Latvijas izglītības sistēmas ietvaros. Taču viens ir skaidrs – latviešu skolotāji mācīs bērniem mīlēt Latviju, lai arī vietumis šī mīlestība būs nepelnīta. Bet jūs mācīsiet no tās baidīties, tikai tagad – jau par 750 eiro mēnesī. Ja vien jūs kārtējo reizi nepiekrāps.
