ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo nācis klajā ar vairākiem paziņojumiem. Tie visvairāk atgādina kārtējā krāsainās revolūcijas viļņa (pareizāk sakot, tās mēģinājuma) rezultātu apkopojumu, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Mēģinājumi sadalīt posmos notikumus Bolivāra republikā nav īpaši korekti, jo tie paredz dabisku notikumu ritumu. Šajā gadījumā daudz piemērotāks ir termins "vilnis", kas ietver atklāti organizētu procesu. Pārāk labi ir saskatāma notiekošo procesu organizētība, lai arī publiski Rietumi tikai demonstrē atbalstu protestu dalībniekiem, baro viņus ar cepumiņiem un oficiāliem paziņojumiem, tāpat kā lielākajā daļā krāsaino revolūciju visā pasaulē – gan sekmīgu, gan izgāzušos.
Taču Venecuēlā Savienotās Valstis ir gandrīz pametušas kulises un atklāti rāda, ka organizē, režisē un virza notikumus.
Amerikāņus var saprast, jo ierastās metodes nelīdz un situācija ir aizgājusi pārāk tālu, lai viņi varētu atkāpties. Turklāt izgāšanās Vašingtonas "aizpagalmā", protams, atzīta par nepieņemamu noslēgumu.
Nākas atgādināt, ka iepriekšējais notikumu vilnis Venecuēlā beidzās, kad kļuva skaidrs, ka:
- masu protesti izsīkst;
- rietumvalstu lēmums atzīt Huanu Gvaido par "pagaidu prezidentu" nav dāvājis lūzuma punktu situācijā, kuras ietvaros armija pārietu opozīcijas pusē. Pats Gvaido izbraucis ārpus valsts;
- izgāzušās provokācijas ar "humāno palīdzību" uz robežas;
- Venecuēlas valdībai ir izdevies saglabāt kontroli valstī.
Nākamais vilnis sākās aptuveni pirms desmit dienām, kad Huans Gvaido atgriezās Venecuēlā līdz ar veselu ārzemju diplomātu vienību drošībai. Tas patiešām bija spēcīgs Rietumu gājiens, jo, uzturoties ārzemēs, "pagaidu prezidents", tāpat kā viņu atzinušās valstis aizvien vairāk pārvērtās par klauniem visas pasaules acīs un veicināja Venecuēlas valdības nostiprināšanos.
Divas dienas vēlāk – kāda pārsteidzoša sakritība! – lielākajā HES Venecuēlā, kas nodrošina 80% valstij nepieciešamās elektroenerģijas, notika liela avārija, kuras rezultātā visā valstī tika traucēta elektrības piegāde. Blackout sekas vēl joprojām nav pārvarētas, - tas ilgst jau nedēļu. Gluži loģiski radās ūdens deficīts un milzums citu smagu seku, tostarp arī desmitiem slimnīcās mirušu pacientu.
Kāds tad ir iznākums?
Tas nepārprotami izriet no iepriekšminētajiem Maika Pompeo komentāriem. ASV valsts sekretārs paziņoja, ka:
— pirmkārt, pie Karakasas dzīvotspējas vainīga Maskava, pareizāk sakot, "Rosņeft", kas vēl joprojām iegādājas naftu no Venecuēlas valsts korporācijas PDVSA "par spīti Savienoto Valstu sankcijām" un tādējādi "pamet glābšanas riņķi" valsts valdībai;
— otrkārt, līdz šīs nedēļas beigām ASV atsauc visus Karakasā palikušos diplomātus, jo viņu klātbūtne "ierobežo ASV politiku".
Aizvainojuma pilnā frāze par nelabo Krieviju, kas rīkojas pretēji ASV norādījumiem, neapšaubāmi ir pelnījusi dažus indīgus komentārus.
Taču šajā gadījumā svarīgs ir kas cits. Tulkojumā no politiskās valodas Pompeo paziņojumi nozīmē, ka Vašingtona ir atzinusi: pēdējie soļi ir izgāzušies. Ne Gvaido atgriešanās, ne elektrības atslēgšana gandrīz visā valstī nav novedusi pie Venecuēlas valdībai liktenīgām sekām, uz ko nepārprotami cerēja ASV.
Tiesa, nav nozīmes arī Karakasai un visiem, kuri jūt tai līdzi, priecāties par to, ka viņi atkal ir izgāzušies.
No Savienoto Valstu viedokļa situācija aizvien vairāk nonāk strupceļā, kaitējums reputācijai kļūst aizvien smagāks. Vašingtona pārāk daudz ir likusi uz kārts, un, spriežot pēc visa, svarīgākie soļi, piemēram, Gvaido atzīšana, patiešām bija spontāni un nepārdomāti. Ja nebūtu muļķīgā lēmuma atzīt "pagaidu prezidentu", amerikāņiem būtu iespēja atkāpties, lai pēc kāda laika vēlreiz mēģinātu gāzt nepatīkamo valdību.
Bet Gvaido, klauns, kas neko nespēj izlemt un ietekmēt, diskreditē Savienotās Valstis un parāda, ka tās nespēj panākt savu ne tikai otrā pasaules malā (pie tā visi jau, principā, ir pieraduši), bet arī paši savā malā.
Rezultātā ASV kļūst aizvien skaidrāks, ka neizbēgama ir tieša militāra iejaukšanās Venecuēlā, ka tā ir vienīgā iespēja panākt Maduro gāšanu un saglabāt imidžu. Patiesībā Pompeo paziņojums par diplomātu atsaukšanu atklāti norāda, ka tādu notikumu risks ir aizvien lielāks – militāras operācijas apstākļos Karakasā viņiem var draudēt īstas briesmas.
Savukārt opozīcijas kontrolētās valsts Nacionālās asamblejas lēmums izsludināt ārkārtas stāvokli pēc Gvaido lūguma var dāvāt ieganstu ārvalstu intervencei – to iespējams pamatot ar nepieciešamību glābt humanitārās katastrofas apstākļos nonākušo Bolivāra Republiku.
Tāpēc notikumi Venecuēlā aizvien vairāk pārkāpj Latīņamerikā ierasto procesu robežas. Vašingtonas pašreizējās darbības ļauj daudz labāk izprast aizvien mazāk prognozējamo – un tāpēc aizvien bīstamāko – globālās superlielvalsts dabu.
Ļoti interesants ir arī jautājums par to, vai atradīsies iespējas glābt Venecuēlu no globālā hegemona, kas pamazām zaudē ne tikai profesionālismu, bet arī paškontroli.
