Kopējā brīfingā ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu un Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti Ļubļinā Porošenko pavēstīja: "Gribu jums atklāt noslēpumu: pārējie mūsu kaimiņi ļoti vērīgi iepazīst mūsu pozitīvo pieredzi un nāk klajā ar piedāvājumiem izveidot līdzīgas brigādes ar citu valstu dalību."
Jāpiebilst, ka tādi "noslēpumi" jau sen vairs nav noslēpums. Vairākas rietumvalstis, galvenokārt Lietuva un Polija sākušas agresīvu hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt un graut Krievijas Federācijas drošību.
Porošenko klāstīja par vienību kaujas darbību un militāro manevru efektīvu saskaņošanu, kurā piedalās "pirmā bezdelīga" Ukrainas ceļā pretī NATO, kas "strādā ANO, NATO un Eiropas Savienības paspārnē". Šo murgaino formulējumu atstāsim uz Kijevas runu rakstītāju sirdsapziņas, jo Ukraina nav ne ES, ne NATO dalībvalsts, brigāde nav ANO miernešu spēku daļa un nepiedalās nevienā no sešpadsmit ANO miera uzturēšanas operācijām.
"Bezdelīgas" NATO neuzņem, par to liecina visa neviennozīmīgā desmit gadu pieredze par pulku mazāku internacionālo brigāžu izveides jomā. Lai izprastu brigādes patieso mērķi, nāksies pievērsties pirmavotiem.
Saliedētība kaujā
Par to, ka Ļubļinas pilsētā Polijā darbu sāk internacionālās brigādes LITPOLUKRBRIG štābs, Lietuvas Aizsardzības ministrija paziņoja 2016. gada janvāri. Tika nosprausti projekta mērķi: triju valstu karavīru mijiedarbība vienā štābā, kopīgās mācībās un starptautiskās misijās, pieredzes apmaiņa, reģionālās un starptautiskās drošības stiprināšana, kā arī Ukrainas bruņoto spēku sagatavošanās integrācijai NATO.
Divus gadus iepriekš Polijas, Ukrainas un Lietuvas aizsardzības ministri parakstīja vienošanos par kopējas militārās brigādes izveidi dalībai miernešu operācijās. Turklāt 2016. gadā bija ieplānota pilna operatīvā gatavība. Fantasmagoriskie reģionālie un miera uzturēšanas uzdevumi viņiem nepārprotami nav pa plecam, jo brigādi veido starptautiskais štābs, trīs motorizēto kājnieku bataljoni un specializētās vienības. Tas drīzāk ir pulks, kura kodolu veido 2 tūkstoši Polijas kareivju, papildina 545 Ukrainas pārstāvji un daudzveidību rada 350 karavīri no Lietuvas.
Paskatīsimies, kāds ir LITPOLUKRBRIG patiesais militārais potenciāls, ņemot vērā vispārējos armijas taktikas postulātus. Pulka uzbrukuma joslas platums – līdz 2 kilometri. Aizsardzībā pulks strādā iecirknī līdz 5 km garumā frontē un līdz 3 km dziļumā. Tas ir, ar pašreizējo internacionālo brigādi nepietiks pat mazās Ļubļinas aizsardzībai.
Par reģionālo ietekmi vai miernešu operācijām nevar būt ne runas. Operatīvajā virzienā parasti strādā dažādu bruņoto spēku veidu grupējumi līdz 100 tūkst. cilvēku apmērā līdz ar aviāciju un artilēriju. Austrumeiropas karadarbības teātrī LITPOLUKRBRIG atgādina eksotisku vīģes lapiņu. Ne vairāk.
Bruņoto spēku "efektīva kaujas saliedēšana" un kaut kāda NATO acīs vērtīga pieredze, ko guvis viens Ukrainas bataljons starptautiskās brigādes sastāvā, - tas viss nācis no mītu daiļrades, jo nopietnus uzdevumus ar atsevišķu bataljonu vai pulku spēkiem neviens nerisina, pie tam Ukrainas BS nekādas īstas cīņu pieredzes nav (soda operācijas Donbasā neskaitās). Jāpiebilst, ka nav arī izstrādāts starptautiskais mehānisms tamlīdzīgu "miernešu spēku" izmantošanai.
Skarbā realitāte
Politiskie izteikumi un armijas taktika gandrīz nekad neatbilst viens otram. Neviens Varšavā un Viļņā neplāno masveidā sūtīt savus kareivjus Donbasa mīnu laukos, lai Kijeva uzvarētu pilsoņu karā. Polija un Lietuva plāno tikai "savaldīt" Krievijas Federāciju ar sīkām riebeklībām (piemēram, padomju ieroču piegādēm Kijevai) un NATO Baltijas sektora neesošā militārā spēka demonstrāciju.
Vienošanās par LITPOLUKRBRIG paredz, ka tai var pievienoties arī citas valstis, taču tā nav nejaušība, ka "militārajā savienībā" iekļāvusies tikai viena Baltijas valsts. Acīmredzot, Latvija un Igaunija savu bruņoto spēku militāro potenciālu vērtē ar vēsāku prātu. Turklāt iepriekš reģionā izveidota kopīgā vienība "Baltbat", kas piedalījusies miernešu operācijās Bosnijā un Libānā. Bataljons funkcionē kopš 2003. gada, saskaņā ar Lietuvas, Latvijas un Igaunijas trīspusējās sadarbības līgumu (tā štābs ir Ādažos).
Internacionālie militārie formējumi ir izplatīta parādība starpvalstu militārās sabiedrības jomā. Pat NATO ietvaros 1987. gadā tapa Francijas un Vācijas brigāde (abu sāncenšu vienotības un sadarbības simbols ir nepārprotami atrauts no bruņoto spēku stratēģijas un taktikas). 1992. gadā Francija, Vācija, Spānija, Beļģija un Luksemburga izveidoja Eiropas korpusu (ātrās reaģēšanas vienība, ES apvienoto bruņoto spēku prototips). 1999. gadā parādījās Dānijas, Vācijas un Polijas korpuss, kas noderēja ASV un NATO Afganistānā. Nemanāmi pastāv arī 90. gadu nogalē izveidotais Polijas un Ukrainas miernešu bataljons.
Domājams tamlīdzīgas (ģeopolitiskajā mērogā – mikroskopiskas) vienības un savienības ļauj ASV saglabāt ietekmi Austrumeiropā pat tad, ja ES valstīm izdosies īstenot kopīgo bruņoto spēku projektu. Jebkurā gadījumā Ukrainas loma ir neapskaužama, jo ārpus NATO nav reālas iespējas apgūt alianses militāros algoritmus. Savukart Gruzijas pieredze liecina, ka "ideālam" var tuvoties gadu desmitiem (un mērķis nav tuvāks). Lēmumu par jauna locekļa uzņemšanu aliansē pieņem visas NATO dalībvalstis vienbalsīgi, un Baltijas valstu viedoklim īpašas nozīmes nebūs. Domāju, Vācija, Francija un Itālija diezin vai kādreiz nobalsos par Ukrainas avantūru – savs krekls tomēr ir tuvāks.
