Analītiskā centra vadītājs, kura speciālisti sastāda stratēģijas CIP un Valsts departamenta vajadzībām, paziņojis, ka Vladimira Putina panākumi Krimā kļuvuši par jaunās pasaules kārtības "dramatisku neveiksmi", un šāda eksperta viedokli vajadzētu uzklausīt, atzīmēja RIA Novosti autors Ivans Daņilovs.
Pats interesantākais ir tas, ka viss programmas raksts, kurā "Starptautisko attiecību padomes" priekšsēdētājs Ričards Hāss izklāstīja savas domas, vairāk gan atgādina daktera monologu, kurš pūlas nomierināt histērisku pacientu pēc ziņas par baismīgu diagnozi.
Lai izprastu, cik svarīga ir ASV informācijas laukam neparasto tēžu publikācija, jāpatur prātā, ar ko "Starptautisko attiecību padome" atšķiras no citām NKO Savienotajās Valstīs. Pirmkārt, tas ir ļoti vecs analītiskais centrs, ko amerikāņu un britu politiskā elite nodibināja jau 1921. gadā Vudro Vilsona administrācijas paspārnē.
Otrkārt, "Starptautisko attiecību padome" ir organizācija, kuras pazīstamākajiem locekļiem dažkārt neizdodas slēpt savu nicinošo attieksmi pret demokrātiju un planētas vienkāršajiem iedzīvotājiem. Viņi popularizēja ideju par to, ka kaut kādam "izraudzītu" intelektuāļu klubam vai klasei ir pašai jāpieņem galvenie lēmumi vai jāsniedz izraudzītiem politiķiem pareizi interpretēta informācija, no kuras būs atkarīgi viņu lēmumi.
Viens no "Starptautisko attiecību padomes" dibinātājiem, teju vai galvenā publiskā seja ir amerikāņu analītiķis, prezidenta Vilsona padomnieks un izcils propagandas teorētiķis Volters Lipmans. Viņš kļuvis slavens, pateicoties savai "piekrišanas ražošanas" koncepcijai, tas ir, zinātniski pamatotai plašai mediju izmantošanai sabiedriskā viedokļa un politisko procesu kontrolei. Pats Lipmans 1922. gadā rakstīja, ka spēja "ražot piekrišanu" (tas ir, panākt piekrišanu, neļaujot auditorijai saskatīt manipulācijas, un padarīt to burtiski par "konveijera metodi") – tā ir tehnoloģija, kas radikāli mainīs demokrātiskās sistēmas, "spēcīgāk nekā jebkura revolūcija".
Treškārt, "Starptautisko attiecību padome" ir NKO, kurā Rokfelleru klans, Fordu dinastija un Varburgu ģimene ieguldījuši un vēl joprojām iegulda nopietnus līdzekļus, un pats analītiskais centrs ar to ļoti lepojas – tas ir Rokfelleru fonda pētniecības programmu koordinators.
Vēl viena iezīme portretā: "Starptautisko attiecību padome" ir amerikāņu politiskās sistēmas kadru kalve. Starp padomes analītiķiem un pētniekiem, kuri tai karjeru parādā, var minēt CIP direktoru Alenu Dallesu un viņa brāli, valsts sekretāru Džonu Dallesu. Aukstā kara kalngalos vairāk nekā puse Valsts departamenta darbinieku bija šī "rokfelleru" analītiskā centra locekļi un, iespējams, nebija gluži skaidrs, kur īsti tiek pieņemti svarīgākie lēmumi ASV ārpolitikā.
Ar padomes darbību saistīts liels skaits konspiroloģisko teoriju, taču tā nav vajadzīga, lai skaidrotu un novērtētu padomes ietekmi. Atliek tikai iepazīties ar organizācijas pašreizējo locekļu sarakstu un atzīmēt pētījumu skaitu, ko tā veikusi dažādu valsts struktūru vajadzībām, lai secinātu, ka "kolektīvās ārējās smadzenes" jebkuros apstākļos būtiski ietekmēs amerikāņu elites politiskos lēmumus.
Minēto iemeslu dēļ padomes priekšsēdētājam ir morālas tiesības sarunāties ar amerikāņu eliti pamācošā tonī un lasīt lekcijas par patieso pasaules iekārtu. Zināmā mērā priekšsēdētāja Ričarda Hāsa raksts ir savdabīgs destilēts amerikāņu elites aprindās esošo intelektuāļu viedoklis, kam bijusi ļoti svarīga loma ASV uzvarā aukstajā karā.
Hāsa kungs uzstājīgi iesaka amerikāņu elitei nomierināties un samierināties ar faktu, ka vilciens ir prom, un ir bīstami un bezjēdzīgi glābt pasaules kārtību ar amerikāņu hegemonu priekšgalā.
Vēl vairāk, amerikāņu galvenais analītiķis izstrādājis konstruktīvu stratēģiju Vašingtonai, taču diezin vai sastaps sapratni amerikaņu politiķu aprindās.
Raksta galvenā tēze: "Pasaules kārtība izsīkst ilgstošas trūdēšanas, nevis pēkšņa kolapsa dēļ. Tāpat kā kārtības saglabāšanas gadījumā, efektīva valsts politika, rezultatīvas darbības un diplomātija ar iniciatīvu var noteikt, kā notiks sairums un ko tas nesīs. Taču, lai tā notiktu, nepieciešams, lai kaut kas notiktu iepriekš: ir jāatnāk atziņai par to, ka vecā pasaules kārtība nekad neatgriezīsies un visas pūles to augšāmcelt būs veltas. Tāpat kā jebkurā noslēgumā, vispirms jānāk atziņai, lai būtu iespējams iet tālāk."
"Starptautisko attiecību padomes" priekšsēdētājs norāda, kādas ir paralēles starp Vīnes starptautisko attiecību sistēmu (tā saucamo Eiropas koncerta sistēmu, kas izveidojusies pēc Napoleona kariem) bojāeju un pašreizējās pasaules kārtības norietu.
Hāsa kungs apgalvo, ka starp šīm situācijām ir simbolisks sakars – Vīnes sistēma ir mirusi Krimas kara kontekstā, bet tagadējā kārtība ir nopietni cietusi pēc Krimas atgriešanās Krievijā.
Vērā ņemams fakts: ietekmīgais amerikāņu eksperts ne par naga tiesu nepiekrīt amerikāņu oficiālās propagandas līnijai. Viņš uzsver, ka no Krievijas viedokļa NATO paplašināšanās (kā arī intervence Irākā un - it īpaši – Lībijā) bija spēles noteikumu pārkāpums un ar to pamatotas Krievijas tālākās darbības. Tāpat uzsvērts, ka visā pasaulē, tostarp arī tās "liberālajā" daļā, aug neapmierinātība ar ASV: "Aug sašutums par amerikāņu izmantoto dolāra (statusa – red.) ekspluatāciju sankciju ieviešanai, tāpat aug satraukums par to, ka Amerika krāj parādus."
Hāsa kungs apgalvo, ka Savienotās Valstis pieļāvušas milzum daudz kļūdu ārējā un iekšējā politikā, ka globalizācijas radītās ekonomiskās pārmaiņas rada valstij papildu problēmas. Turklāt ASV zaudējušas savu pozitīvo imidžu, un tagad tām nākas par to maksāt.
"Starptautisko attiecību padomes" priekšsēdētāja ieteikumi ir vienkārši un racionāli: ja pasaules kārtības degradāciju apturēt un pavērst atpakaļ nav iespējams, jāstājas šī procesa vadībā. Viņš iesaka ASV strādāt, lai "integrētu Ķīnu un Krieviju" jaunajā pasaules attiecību konfigurācijā, turklāt integrācijai noteikti jāietver kompromisa, stimula un pretspara sajaukums. Pie tam viņš cenšas ieskaidrot amerikāņu politiskajai elitei svarīgu domu: tas, kāds būs XXI gadsimts, lielā mērā ir atkarīgs no integrācijas sekmēm.
Rūgtāko pilulu Hāsa kungs ir pietaupījis savas programmas finālam: viņš iesaka amerikāņu elitei beidzot savaldīties ārējā un iekšējā politikā un papūlēties atjaunot (!) kaut vai daļu zaudētās cieņas un "labā spēka" imidža.
Šim nolūkam būs nepieciešams "samazināt ASV valsts parādu, atjaunot infrastruktūru, uzlabot vispārējo izglītību, investīcijas sociālajās programmās, piesaistīt kompetentus migrantus" un spert virkni citu soļu, kam amerikāņu elite noteikti nav gatava.
"Savienotās Valstis nespēj efektīvi ieviest kārtību pasaulē, ja tās ir sašķeltas pašu mājās, ja pievēršas iekšējām problēmām un izjūt resursu deficītu," – raksta Ričards Hāss.
Taču, vērojot tagadējo eliti ASV, grūti atbrīvoties no sajūtas, ka eksperts neatradīs saprotošus klausītājus, gatavus atjaunot imidžu, atturēties no avantūrām ārpolitikā, meklēt kompromisus un piekāpties Krievijai un Ķīnai.
Amerikāņu eksperti ilgus gadus centās ieaudzināt elitei izcilības apziņu un tagad plūc sava efektīvā darba rūgtos augļus. Lepnums ir lieliska narkotika, taču slikts padomdevējs. Taču neatkarīgi no tā, vai amerikāņu politiķi uzklausīs "Rokfellera smadzeņu centra" analītiķu padomus vai ne, varam nonākt pie svarīga slēdziena: pat labākie prāti ASV nesaskata reālistisku iespēju glabt veco pasaules kārtību.
Tātad Maskavai jāturpina darbs, lai demontētu amerikāņu hegemoniju. ASV virskundzības gruvešos Krievija varēs uzzīmēt skaistus grafiti, turklāt – prakse liecina – vecās pasaules kārtības demontāža ir ienesīga lieta. Vismaz amerikāņi labi nopelnīja uz PSRS demontāžas rēķina. Parāds nav brālis.
