Baltijas valstis, kompensācijas un Krievija: kurš kuram ir parādā

Baltijas valstis no jauna ierunājušās par to, ka Krievija tām esot parādā miljardiem dolāru. Latvijas un Igaunijas tieslietu ministri Dzintars Rasnačs un Urmass Reinsalu paziņoja, ka republikas plāno pieprasīt no Krievijas kompensāciju par "padomju okupāciju" – tā Baltijas elite dēvē valstu iekļaušanos Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā un turpmāko gandrīz pusgadsimtu ilgo dzīvi tajā, portālā Sputnik Igaunija stāsta Gevorgs Mirzajans.

Ministri lika saprast, ka abu Baltijas valstu valdības iecerējušas sastādīt vienotu dokumentu un pieprasīt kompensāciju (kas mērojama simtiem miljardu lielās summās) ar ANO starpniecību.

Kas ir šīs prasības pamatā? Iemeslu tam ir daudz. Piemēram, tuvojas 6. oktobris, kad Latvijā notiks parlamenta vēlēšanas (Igaunijā tās notiks pavasarī). Tas pats Rasnača kungs ir partijas "Nacionālā apvienība" radikāls pārstāvis, tāpēc neapšaubāma taisnība ir Krievijas Valsts domes deputātam Konstantīnam Kosačovam, kurš norādīja, ka tas ir "par savu karjeru norūpējušos Baltijas rusofobu kārtējais bezjēdzīgais un bezperspektīvais manevrs".

Maskava uzskata, ka Baltijas valstu elites kārtējās "oficiālās prasības" ir saistītas ar izmaiņām Eiropas Savienības budžeta politikā, kas paredz no 2021. gada krasi samazināt dotējamo dalībvalstu atbalstu. Baltijas valstu budžetus (līdz 11% to ienākumu veidojas uz minēto dotāciju rēķina) tas ietekmēs ļoti sāpīgi. Tāpēc "acīmredzot, pienācis laiks paskaidrot iedzīvotājiem, ka ES finansējuma gaidāmā samazināšanās – tas nav galvenais sociāli ekonomiskās dzīves degradācijas iemesls. Pienāks laiks "padomju kaitējuma" tēmai," – uzskata Krievijas vēstniecība Latvijā.

Par ko maksāt?

Pie tam neviens nopietns eksperts nesaista Baltijas elites prasības ar ticību par to, ka šīs kompensācijas vai vismaz kādu daļu izdosies no Krievijas saņemt. Kremlis maksāt nevēlas un nemaksās. "Protams, principā nepiekrītam terminam "padomju okupācija", tas būtu pirmkārt. Otrkārt, mēs nepiekrītam, ka vispār varētu būt runa par kaut kādām kompensācijām," – teica Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Šī viedokļa pamatā ir tiesību zinātnes un veselais saprāts.

Protams, vēsturē zināmi okupācijas kompensācijas – tā saucamo reparāciju – izmaksas piemēri. Jaunajā vēsturē, tās, protams, ir kompensācijas, ko Sadama Huseina Irāka maksāja par Kuveitas okupāciju. Plašāk pazīstamo gadījumu starpā var atsaukt atmiņā reparācijas, ko Vācija izmaksāja valstīm, kuru teritorijas tā okupēja Otrā pasaules kara gados. Zināmi arī tādi piemēri, kā izmaksas par cilvēktiesību masveida parkāpumiem no Vācijas (pret ebrejiem un koncentrācijas nometņu upuriem) un Japānas puses, kura kompensēja Dienvidaustrumāzijas pilsoņu ciešanas.

Taču Baltijas valstu gadījums tam neatbilst. Vācijas, Japānas un Irākas gadījumā bija okupācijas fakts – teritorijas vardarbīga ieņemšana. Bija lieli materiālie zaudējumi, upuri, tiesību ierobežojumi. Tur bija iemesli maksāt. Baltijas valstīs nekas tamlīdzīgs nenotika. Karaspēki tika ievesti uz līguma pamata, rūpniecību nebija iespējams iznīcināt, jo tās nebija – rūpniecība Baltijas valstīs tika izveidota laikā, kad republikas atradās Padomju Savienības sastāvā.

​

Tāpēc Krievija, iespējams, varētu izvērtēt iespēju izmaksāt kompensācijas par uzbūvētajiem rūpniecības objektiem un dzīvojamo fondu – gadījumā, ja tas viss pāries Krievijas Federācijas īpašumā. Savukārt jautājumā par iedzīvotājiem, protams, jāsaka, ka daļa iedzīvotāju tika izsūtīti no republikām tūlīt pēc to pievienošanas, taču runa ir par minimāliem skaitļiem, aptuveni 1% iedzīvotāju. Līdzīgas deportācijas noritēja visā Padomju Savienībā. Tās notika nevis saskaņā ar tautību, bet gan pēc klases pazīmēm vai kriminālnoziegumiem. Tāpat kā tīrīšana, kas notika pēc kara (tā pati operācija "Bangas"). PSRS netika ierobežotas arī pilsoņu tiesības tādēļ, ka tie būtu igauņu, lietuviešu un latviešu tautības pārstāvji – Latvija, Lietuva un Igaunija iestājās Padomju Savienībā kā pilntiesīgas republikas, tās vadīja nacionālie kadri. Iedzīvotāju skaits tajās pastāvīgi pieauga, atšķirībā no pašreizējā perioda, kad simtiem tūkstošu latviešu, lietuviešu un igauņu nez kāpēc dod priekšroku dzīvei aiz savas neatkarīgās Dzimtenes robežām. Iespējams, tāpēc, ka "desovetizācija" ir novedusi pie masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un ekonomiskā pagrimuma?

Aktīvisti un elites

No veselā saprāta viedokļa aktīvisti un politiķi var strīdēties pēc sirds patikas, sēžot pozīcijās "Padomju Savienība ir okupants, tai par visu jāatbild" vai "Baltijas elites bija kolaboracionisti un par visu atbildēja". Toties ekspertiem un politologiem vienmēr jāizvērtē notikumi, ņemot vērā to kontekstu un nepūloties projicēt uz tiem mūsdienu starptautisko tiesību un starptautiskās morāles īpatnības.

Piemēram, XX gadsimta pirmajā pusē nebija ne runas ne par kādu robežu neaizskaramību – visa Eiropa regulāri mainīja robežas pēc Austroungārijas, Vācijas un Krievijas impēriju sabrukuma. Cilvēktiesībām un suverenitātei nebija tādas nozīmes, kā pašlaik. Neviens nejuta nekādu cieņu pret mazajām valstīm, it īpaši, ja starptautiskajā arēnā tās neizturējās saprātīgi un izmantoja fobijas, nevis nacionālās intereses. Tā pati Polija, kas 1938. gadā atteicās izlaist cauri padomju karaspēku, ir vainojama par to, ka Hitlers sagrāba Čehoslovākiju un izraisīja Otro pasaules karu. Nav nekāds brīnums, ka Polija kļuva par vienu no pirmajiem šī konflikta upuriem.

Jā, Padomju Savienības rīcība dažkārt nebija īpaši glīta, taču ir jāatzīst (tā ir vēl viena īpatnība, ar ko politologs atšķiras no aktīvista), ka līdzīgi rīkojās arī citas valstis, jo tāda bija tālaika loģika. Vai kādam nepatīk "Prāgas pavasara" apspiešana? Taču tieši tāpat savā ietekmes sfērā rīkojās Savienotās Valstis. Pareizāk sakot, amerikāņu darbībām bija daudz vājāks juridiskais pamats nekā PSRS (kas ieveda karaspēkus Čehoslovākijā pēc valdības lūguma).

Savukārt, runājot par amerikāņu "aizpagalmu", prātā nāk iebrukums Grenādā 1983. gadā, amerikāņu karaspēku un specdienestu daudzās paslepenās, taču vērienīgās militārās operācijas Latīņamerikā. 60. gadu beigās ASV atbalstīja "melno pulkvežu" režīma – ar masveidīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem pazīstamas militārās huntas – vardarbīgo nākšanu pie varas Grieķijā.

Tāpēc tagad rietumu partneri nav gatavi likt lietā smago artilēriju, lai atbalstītu Baltijas valstu prasības. Tas viņi atvērs kārtējo (pēc Kosovas) Pandoras lādi.

Trešās valstis var pieprasīt kompensācijas ne tikai par Rietumu noziegumiem XX gs. bet arī par agrīnākiem nodarījumiem. Tie paši briti taču izputēs, maksājot kompensācijas par "opija karu" Ķīnā, par genocīdu Indijā. Izputēt viņiem negribas, tāpēc Baltijas elitēm nāksies izmantot Krievijai izvirzītās prasības tikai iekšējai lietošanai. Patiesībā jau elites par to nemaz neapvainojas – pašiem viss ir skaidrs.