Jaunā gada priekšvakarā viens no Nacionālās apvienības "tēviem", neskatoties uz nelielo gadu skaitu, — Raivis Dzintars — savā lapā Facebook vērsās pie saviem sekotājiem ar pamācošu uzrunu. Publikācijai dots dramatisks virsraksts — "Nākamais būs cīņas gads."
Tomēr tā nebūs cīņa par kaut kādiem tur ideāliem, kā varētu nodomāt lasītājs. Uzrunā vadonis stāsta, kas jādara un kā jāizturas, lai pašvaldību vēlēšanās uzvarētu ienīsto Ušakovu un gadu vēlāk neļautu viņam baltā zirgā iejāt valdībā.
Rakstīts gari un patētiski, arī pats autors to atzīst jau pirmajās rindiņās. Tāpēc Raivis, mudinot izlasīt līdz galam, vēršas pie tiem, "kuri sevī jūt līderu spējas un grib tās izmantot par labu latviskai Latvijai." Šādu ambīciju mums nav, tāpēc stāstīsim tikai par galveno.
Cīņa divu gadu garumā nav gaidāma tāpēc, ka Latvijai draudētu kāda bēda, piemēram, prokremlisku sirseņu bars Latvijas neatkarības druvā. Patiesībā draud ne tikai tas, ne arī tas, ka 2018. gadā, Latvijas neatkarības simtajā gadskārtā, ienaidnieki to ar prieku noķengās. Lieta tāda, ka divus nākamos gadus Latvijā notiks cīņa par varu (pašvaldību vēlēšanas 2017. gadā un Saeimas vēlēšanas — 2018. gadā). Tā noteikts, kam piederēs vara Rīgā, bagātajā Rīgas apkaimē un lielākajās pilsētās Latvijā, pragmatiski atzīst Dzintars.
Raivis piekrīt tam, ka politiķi jau ir samierinājušies — labs tēls nevienam no viņiem nespīd, un nav jēgas pie tā vainot spoguli. Tāpēc vara ritēs nevis ar lozungu "mūsējie ir labāki", bet gan "tie, citi ir sliktāki". Tāpēc politiskās cīņas ierocis ir slaktēt nepareizos, nevis slavēt pareizos.
Orators taisnīgi atzīmē, ka privileģētu vietu ieņem — nu, kā jums šķiet, kas tas ir?— Ušakovs. Nilam ir acīmredzamas priekšrocības, jo viņu un viņa "Saskaņu" slavē krievvalodīgie mediji, bet latviešu medijos nav neviena laba vārda par latviešu politiķiem, secina Dzintars.
Kā vēl vairāk palīdzēt "Saskaņai"? Publicēt pēc iespējas vairāk negatīvas informācijas medijos un sociālajos tīklos. Tas nāks par ļaunu viņa politiskajiem konkurentiem.
Tātad, jo vairāk lamā valdību, jo vairāk kaitē Ušakova konkurentiem. Principā, tas nemaz nav tik dīvaini, biedri Dzintar. Redziet, viņa vadītā partija ir opozīcijā. Taču tāda ir situācija Latvijas mērogā. Rīgā, kur Nils ir pie stūres, viss ir citādi.
Ja riebeklības, ko par Nilu raksta latviešu prese, uztvert kā kaudzi, tā pārspēs Everestu. Ja uzskatīsim to par caurumu, tas būs Marianas dziļvaga.
Lai nu būtu, kā būdams, tomēr autors piekrīt paradoksam, ko konstatējis publicists Otto Ozols. No vienas puses demokrātijas apstākļos pret varu ir jāizturas kritiski. No otras puses — katras negatīvās informācijas par valsti pavairošana stiprina "Saskaņas centru". Partija saņem lojālus krievvalodīgos "komplektā" ar vīlušos un neapmierinātu latviešu pulku, kuri vai nu uz vēlēšanām neiet, vai nobalso par kādu klaunu vai sīkajām partijām, uzdāvinot balsi Ušakovam un kompānijai.
Pēc tam Raivis Dzintars kritizē tos, kas nepiekrīt Nacionālās apvienības politikai — partijai, kura sargā un glabā latviskumu. Viņš min citādi domājošo argumentus: "pietiek biedēt krievus" un "paši vainīgi nevis SC". Tādi tuvredzīgi cilvēki tak varot kļūt par informācijas kara ieročiem! Iznāk, ka tu esi pirmais Drošības policijas klients, ja lamā ne tikai valdību, bet arī Nacionālo apvienību. Tā taču sanāk, vai ne?
Radikālo patriotu līderis brīdina tos, kam šķiet: nekas slikts nenotiks, ja Ušakovs ieies valdībā. Tās nebūšot nekādas kosmētiskas pārmaiņas.
"Smuki saģērbtais un smaidīgais Nils Ušakovs ir izkārtne jeb ārējā čaula. Kodols ir krievu imperiālisti, kuru sirds pieder 9. maijam un Putinam," — satraucas Dzintars.
Nonākot valdībā, Saskaņa saņemtu būtisku savu līgumpartneru atbalstu. Viņi nostiprinātos Latvijas varā uz ilgiem laikiem. Specdienestos pakāpeniski nomainītos atbildīgās personas, žurnālisti varētu uz ilgu laiku aizmirst, ka bija tāds preses brīvības laiks, bet ārvalstu partneriem ērtāk būtu runāt pa tiešo ar Maskavu, biedē patriots.
Ja kāds to grib saukt par "biedēšanu ar krieviem", lai sauc, saka Dzintars. Viņaprāt, "šodien palīdzēt izplatīt "Saskaņas" stāstus par "neizdevušos valsti" informatīvajā telpā esot tikpat kā bučot krievu tankus 1940. gadā.
