23:42 16 Janvāris 2017
Tiešraide
Naivie ceļotāji: nacionālās viesmīlības īpatnības

"Naivie ceļotāji": nacionālās viesmīlības īpatnības

© Sputnik / Робертс Вицупс
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Valentīns Rožencovs
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)
55

Viņu ir daudz. Viņi atšķiras rakstura, temperamenta, vecuma un tautības ziņā. Mēs neko nelūdzām, taču saņēmām tik daudz labvēlības un rūpju, ka nepaspējām pat pievērst uzmanību Sibīrijas salam.

Sibīrijas projektā esam sadalījuši lomas: es lasītājiem sniedzu informatīvās ziņas, Roberts ilustrē ceļojumu, bet Aleksejs zīmē cilvēku portretus prozā. Tomēr lielāko daļu laika mums visapkārt ir cilvēki un viņu stāsti, tāpēc arī es gribu aprunāties par cilvēcisko faktoru.

Brauciens tuvojas finālam. Man pašam tas ir kļuvis par sentimentālu ceļojumu uz dzimteni. Tas ir, es devos uz absolūti svešu un, atklāti sakot, biedējošu valsti, taču atgriežos no vietām, kur biju mīļi gaidīts. 

Sentimentāls brauciens ir tāpēc, ka visu jauko, kas saistīts ar šejieniešiem, es uztveru jūtu līmenī, savukārt saprāts un domas pūlas analizēt un meklēt racionālu skaidrojumu.

Ačinska Naivo ceļotāju fotoobjektīvā
© Sputnik / Робертс Вицупс

Droši vien cilvēciskās labvēlības un sirsnības izpausmes, kas mūs ieskauj gandrīz 24 stundas diennaktī, visvienkāršāk būtu skaidrot ar krievu cilvēku viesmīlību, taču ar to nepietiks, lai izprastu uzmanību un rūpes, kas veltītas mums, absolūti nepazīstamiem cilvēkiem no tālās Latvijas.

Kādas rakstura īpašības, kādas nacionālās īpatnības lika omskietei Elīzai darba dienā lēkt kājās un savā kompaktajā un sievišķīgajā mašīnā vest trīs vīrus ar čemodāniem uz staciju, noraidīt visus mūsu mēģinājumus izsaukt taksometru vai vismaz samaksāt par benzīnu? Mēs vienkārši sadūrāmies pie reģistrācijas galda viesnīcā, un viņa vienkārši aizveda mūs līdz Omskas centram. Taču viņa pastāstīja mums visu par pilsētu, neliekuļoti uztraucās par mūsu patstāvīgo braucienu pa Sibīrijas ceļiem uz Bobrovkas ciemu un ilgi apskāva mūs visus atvadām stacijas laukumā. Viņa pieprasīja, lai zvanām un droši lūdzam jebkādu palīdzību — ja apmaldīsimies, ja meklēsim kontaktus, pat tad, ja ievajadzēsies naudu. Kas mēs esam viņas acīs? Nezinu. Tikai pirms divām dienām mums viņa neko nenozīmēja, bet tagad mums visiem ir tuvs cilvēks Sibīrijas pilsētā. Patīkama sajūta.

Jā, sajūta ir patīkama, taču sveša. Par Alekseju neesmu drošs — viņš šeit aklimatizējās ātrāk nekā citi, un to, cik organiski viņš iekļāvās apkaimē, jūtas šeit kā zivs ūdenī, it nemaz nebrīnoties par atsaucību un viesmīlību, es varu izskaidrot tikai ar to, ka viņš tomēr biežāk bijis Krievijā un kādu laiku dzīvojis Maskavā.

Mēs ar Robertu esam apjukuši. Latvietis pat lielākā mērā: pēc katras neizskaidrojamās sirsnības izpausmes svešiniekos viņu moka jautājumi "Kur ir triks?" un "Ko viņi no mums grib?", taču es vismaz varu viņu nomierināt, stāstot piemērus no savas paša agrākās pieredzes.

Mana agrākā pieredze saistīta nevis ar Krieviju, bet gan ar Izraēlu, taču arī tur es saskāros ar krievu cilvēka viesmīlību. Tas notika vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad vēl nebija Facebook, un man nācās noskaidrot forumā, kādas ir nianses brauciena no Telavivas līdz Nāves jūrai.

Es nekavējoties saņēmu vestuli no kāda cilvēka. Aleksandrs apņēmīgi paziņoja, ka sagaidīs mani lidostā un es varot neuztraukties. Satraucos vēl vairāk. Kas viņš tāds ir, kāpēc viņam būtu mani jāsagaida, kā man norēķināties un vai es vispār tikšu vaļā tikai ar naudu vien?

Aleksandrs mani patiešām sagaidīja, lai arī bija dziļa nakts, aizveda pie sevis mājās — atpūsties līdz rītam, un pēc tam savā mašīnā veda mani cauri visai valstij uz Nāves jūru. Pēc divām nedēļām viņš mani atveda atpakaļ, ielūdza uz ģimenes vakariņām par godu nacionālajiem svētkiem un vēlāk nogādāja lidostā. Bez maksas, nesavtīgi.

Ar šo stāstu es mierinu Robertu. Mierinu ik reizi, kad mūs Facebook sameklē nepazīstams cilvēks un paziņo, ka sagaidīs autoostā. Kad mūs vadā pa pilsētu, rīko ekskursijas un atsakās pieņemt naudu. Kad iesaka atteikties no viesnīcā rezervētā numura un padzīvot pie viņiem. Cilvēki, kuri mūs redz pirmo reizi mūžā. Es nepūlos paskaidrot Robertam, kāpēc tā, jo to es pats nesaprotu, taču vienkārši iesaku nomierināties un baudīt dzīvi.

Iespējams, tāds viedoklis šķiet cinisks, taču tā ir. Es pavisam noteikti zinu, ka nespēšu šiem cilvēkiem atmaksāt par viņu viesmīlību ar tādu pašu izturēšanos no savas puses. Gribētos jau gan, un es centīšos, taču pagaidām spēle rit vienos vārtos.

Cerība negaist. Galu galā, mūsu latvieši, lai arī vairākās paaudzēs dzīvojuši Krievijā, ir pārņēmuši krievu viesmīlību un viņu dvēseles ir tikpat plašas kā vietējiem. Kā mēs parasti ziņojam par apciemojumu tautiešu pārstāvjiem mūsu maršrutā?

Ziemīgā Bobrovka: Sibīrijas taigas baltajā klusumā
© Sputnik / Робертс Вицупс
Pārrunas ir manā ziņā, taču es esmu auksts un bezjūtīgs baltietis, tāpēc zvanu bloknotā ierakstītajam cilvēkam, stādos priekšā un saku, ka rīt mēs iebraucam jūsu pilsētā, lūdzu, neuztraucieties — nekādas saistības jums netiek uzliktas. Mēs dzīvosim viesnīcā, paēdīsim kafejnīcā, uz tikšanos ar jums atbrauksim ar taksometru, jums tikai jānosauc adrese un piemērots laiks. Nolieku klausuli un rūpīgi plānoju dienas kārtību un grafiku…

Nu protams, kā tad citādi! Mūs sagaida autoostā, apskauj un bučo, ved ciemos, kur neticamā kārtā nepilnas diennakts laikā kopš zvana sapulcējušies desmitiem cilvēku, kur mūs baro un domā par naktsmītni.

Olga un Sergejs Benke Bobrovkas ciemā mums atvēlēja savu jauno māju. Olga gatavoja pusdienas un vakariņas, bet Sergejs, kuram nav ne mirkļa brīva laika, sīki atbildēja uz jautājumiem, lai arī pat sēžot krēslā viņš nepacietīgi mīņājās un bija redzams, ka čaklais prāts mudina viņu doties darīšanās — pārbaudīt zirgus aplokā, atvest sienu, iztīrīt ceļus, dot darbu strādniekiem un sēsties pie jaunās guļbaļķu mājas rasējuma pasūtītājam no Omskas.

Taču tā vietā viņš stāsta par savām vecmāmiņām un vectētiņiem, skaidro ceļu uz kaimiņu ciemiem un meklē ciedru riekstus, ko mums uzdāvināt.

Viktors Karkļins no Ufas divas dienas vadāja mūs savā mašīnā pa apgabalu. No rīta nobrauca pussimt kilometru no savas pilsētiņas līdz mūsu viesnīcai un vakarā brauca projām tikai pēc tam, kad bija drošs par to, ka esam pabaroti un iekārtojušies. Arī tagad viņš katru dienu piezvana, lai uzzinātu, vai viss ir kārtībā un vai nav vajadzīga palīdzība.

Oļegs Gofrats uzzināja, ka braucam cauri viņa dzimtajai Čeļabinskai, un visu savu brīvdienu uzdāvināja mūsu kompānijai. Viņš rezervēja numuru viesnīcā, kur mēs pavadījām tikai stundu, toties savedām sevi kārtībā pēc nakšņošanas vilcienā. Oļegs parādīja pilsētu, paēdināja un uzdāvināja suvenīrus. Mēs pastāstījām lasītājiem par viņa leģendāro vectēvu, taču ne jau publikācijas labad Oļegs mūs tik sirsnīgi uzņēma un tagad raksta mums ziņas pa visiem iespējamiem sakaru kanāliem, raizējoties par naivajiem ceļotājiem.

Katoļu baznīca Ačinskā
© Sputnik / Робертс Вицупс

Anatolijs Ugainovs reisa autobusā atbrauca no Boženovkas ciema, lai svētdien agri no rīta sagaidītu mūs Ačinskas autoostā. Rokās — maiss ar dāvanām mums, mūsu radiem un pat stipras Šmakovkas pudele Nilam Ušakovam personīgi. Vēlāk, izmitinājis mūs mācītāja mājā, viņš atgriezās savā ciemā, taču apciemoja jau nākamajā vakarā un ilgi runājās par dzīvi.

Mēs vēl guļam, bet latgaliete Olga Kazimirovna, cenšoties nerībināt pannas, gatavo mums brokastīm veselu kaudzi pankūku ar krējumu un ievogu ievārījumu. Kad esam pabrokastojuši, viņa ķeras pie pusdienu zupas un turpina uzdot vienu jautājumu pēc otra, tikai katru reizi brīdina, ka šis nu noteikti būs pēdējais — sak, negribu jūs no darba atraut. Bet mūs tas priecina, mēs jūtamies kā mājās un pat vēl labāk — kā pie vecmāmiņas atbraukuši.

Mēs dzīvojam katoļu baznīcas mācītāja mājā, un poļu mācītāji — tēvs Antonijs un tēvs Arkādijs kurina pirti. Pirms tam viņi aizgāja uz veikalu, redzot, ka esam aizmirsuši nopirkt maizi. Pirmo reizi mūžā sēžam pirtī ar katoļu mācītājiem. No rīta tēvs Arkādijs (starp citu, zvans viņa mobilajā telefonā atskaņo melodiju no "Būmera") vadā mūs mašīnā no traumu punkta līdz aptiekai un autoostai. Viņi abi ir dzimuši Polijā, taču Krievijā dzīvo jau vairāk nekā divdesmit gadus. Manuprāt, tas daudz ko izskaidro

Aleksejs Stetjuha
© Sputnik / Дмитрий Дубинский

Viņu ir daudz. Viņi atšķiras rakstura, temperamenta, vecuma un tautības ziņā. Mēs neko nelūdzām, taču saņēmām tik daudz labvēlības un rūpju, ka nepaspējām pat pievērst uzmanību Sibīrijas salam. Mēs noteikti sagatavosim atsevišķu publikāciju ar portretu galeriju un visiem teiksim lielu paldies.

Nevaru izteikties savu biedru vietā, teikšu tikai no sevis. Es vēl joprojām nevaru sevi nosaukt par latvieti, lai arī kā krievs jūtos tikai valodas un uzvārda dēļ. Mana dzimtene ir Latvija, un es savu valsti mīlu. Tomēr manas saknes ir Krievijā, un man nav ne mazākā iemesla kaunēties par savu izcelsmi. Pie tam pēc šī brauciena un iepazīšanās ar cilvēkiem, es lepojos ar savām krievu saknēm.

Valentīna Rožencova, Alekseja Stetjuhas un Roberta Vīcupa "Naivā ceļojuma" maršruts ir šeit >>

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)

Pēc temata

Sibīrija visā krāšņumā: "Naivie ceļotāji" Omskas apgabalā
"Naivais ceļotājs" Rožencovs: finišs starpposmā
"Naivie ceļotāji": trīs mājas, trīs noskaņojumi

Galvenie temati