20:23 04 Decembris 2016
Tiešraide
Naivie ceļotāji

Maskava Ufa: "Naivie ceļotāji" un čemodānu kaislības

© Sputnik / Дубинский Дмитрий
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (17)
13

Divas dienas pavadītas Maskavā un esam paspējuši zaudēt modrību. Intervija ar Pelši un Aleksu Dubasu, iepazīšanās ar redaktoru, tikšanās ar draugiem un radiem – mūsu trijotne ir izgulējusies, atpūtusies un uzelpojusi. Ufa tūlīt pat lika saprast, ka tas nu nebija vajadzīgs.

Uz ātru roku sabāzuši čemodānos visu iespējamo un neiespējamo, devāmies uz aeroekspresi. Roberts ar Valentīnu stenēdami uzstutēja čemodānus uz augšējā plaukra. Es augstprātīgi paskatījos uz viņiem un viegli noliku savējo speciālā nodalījumā pie durvīm.

— It kā tu būtu pats gudrākais, ja?— aizvainoti noskatījās Roberts.

— Samierinies!

Skumji saskatījušies, viņi nocēla savus čemodānus un nolika līdzās manējam.

Braucām, pļāpājām, apspriedām, kā sāksies mūsu eksistence Ufā. Nolēmām, ka nenāktu par ļaunu sākt meklēt viesnīcu. Ielidojam trijos naktī. Meklēt naktsmītni kā huzāriem negribējās. Ar trešo mēģinājumu sameklējām.

Vārdu sakot, līdz lidostai aizbraucām, pat nemanot ceļu. Mierīgi izkāpām no vagona, nesteidzīgi uzpīpējām un gājām cauri turniketiem. Garām skrēja cilvēki, steidzās paspēt uz vilcienu. Skaļrunis draudīgi šņāca: "Aeroekspresis Domodedovo — Paveļeckas stacija dodas ceļā pēc 3 minūtēm." Jutos pārsteidzoši viegli.

Varen viegli.

Pat pārāk viegli.

— Vieglas uzvedības sieviete!!! Čemodānu aizmirsu!

Tie abi dīvaini palūkojās uz mani.

— Ko?

Es jau lidoju slēgtā turniketa virzienā.

— Lūdzu, palaidiet! Es vilcienā aizmirsu čemodānu!

— Nedrīkst.

— Zaļās eglītes! Man ļoti vajag!

— Jūs taču nepaspēsiet. Minūte palikusi.

— Paspēšu.

Aizmirsis atstāt puišiem pat datora somu, kā meteors metos uz ekspresi. Protams, es zināju, kurā vagonā mēs sēdējām — viņš bija tāds sarkanbalts. Tāpat kā visi pārējie piecpadsmit. Aizskrējis līdz vidum, ielēcu vilcienā. Jautri zvaniņi un dzīvespriecīga meitene skaļrunī ziņoja, ka durvis veras ciet. Ceļā negadījās neviena pati pavadone, ko varētu palūgt aizkavēt atiešanu. Elsdams pūsdams meklēju vajadzīgo plauktu. Katrā tamburā konstatēju, ka durvis vēl vaļā. Trešais vagons, ceturtais, piektais.

Vagona vidū ieraudzīju savu čemodānu. Viņš man tāds paliels, ar sarkanu rokturi. Pielidoju pie plaukta, sagrābu to pašu sarkaro rokturi un ar triumfālu bļāvienu izlidoju pa vilciena durvīm, kas jau vērās ciet. Gluži kā kino par bumbām un laika atskaiti. Uz perona uzvaroši skatos uz aizejošo vilcienu. Pareizāk sakot, uz pasažieru sejām.

Šajā mirklī saprotu, ka viņi visi ir pārliecināti: nupat viņu acu priekšā noticis ideāls noziegums. Ģeniāli vienkāršs un filigrāni izpildīts: līdz pēdējai sekundei izrēķināt vajadzīgo vagonu, sagrābt lielāko čemodānu un izlēkt pēdējā brīdī…

Noteikti daudzi ņems vērā tādu paņēmienu, tāpēc tagad uzmaniet savas mantas.

Atgriezos pie savējiem. Viņi vairs necerēja mani ieraudzīt. Uzelpojām un gājām uz reģistrāciju. Tur — īsta Bābele. Simtiem cilvēku, divi lodziņi. Dažs labs pastāvīgi lien bez rindas. Mums priekšā stāv inteliģenta paskata vīrietis ar sievu. Viņam priekšā labākajās maskaviešu sastrēgumu tradīcijās bāžas dāma ar milzīgu matraci uz ratiņiem. Pirms tam viņa izraudzījās upuri uz nelielas "saliņas".

— Palaidiet. Es stāvēju aiz šīs sievietes.

— Piedodiet, taču jūs nestāvējāt. Es ļoti labi redzēju, kā jūs pienācāt.

— Ko jūs sakāt! Paskat tik, kāds Holmss, jūs tieši mani redzējāt.

— Kundzīt, jūs būtu pagrūti neievērot, — es iejaucos.

Tagad viņa pievēršas man:

— Ek, tāds jauns, bet sievietes neciena. Tādi jau tagad ir tie vīrieši. Nevīrieši.

— Atvainojiet, taču šeit nav rindas pēc dzimuma.

— Labi! — Sieviete lepni nostājas. — Jūs, jaunais cilvēk, es palaidīšu pa priekšu. Ejiet!

— Jūs palaidiet pa priekšu arī vīrieti. Starp citu, viņš ir kopā ar sievu.

Sieviete vairs neredz jēgu turpināt sarunu. Viņa demonstratīvi novēršas un nostājas ar aizvainotu seju. Priekšā vīrietim.

— Jūs taču, šķiet, gribējāt palaist pa priekšu.

— Neuztraucieties. Palaidīšu.

Protams, ka nepalaida.

Beidzot iekāpām lidmašīnā. Reiss kavējas. Pusstundu vēlāk komandieris informē, ka radušās problēmas ar bagāžu, bet tūlīt jau izlidosim. Nesameloja. Lidojums ritēja bez starpgadījumiem, tikai salonā bija trīs bērni, kuri gaidīja, kad visi iesnaudīsies, un ar varenu bļāvienu lika visiem palēkties. Viņi nešņukstēja un nekrekstēja — treļļi skanēja augstākajās notīs. Pirmajā reizē man sirds sašļuka — likās, ka tas ir kaut kāds trauksmes signāls. Pēc tam pieradu.

Valentīns Rožnecovs, Aleksejs Stetjuha un Roberts Vīlups (no kreisās uz labo)
© Sputnik / Робертс Вицупс
Tādās situācijās man visvairāk ir žēl bērna mammu. Viņa ļoti mīl savu mazuli, zina, ka viņš baidās, ka viņam nav ērti. Zina, ka austiņas sāp, tāpēc mazajā galviņā viss ir kājām gaisā. Un viņai šajā mirklī šķiet, ka visa lidmašīna ienīst viņas bērnu. Tās ir briesmīgas mokas. Gribas teikt: neviens jūs neienīst. Mēs zinām, kādi ir mazi bērni un saprotam jūs.

Vienkārši neliecieties ne zinis par atsevišķiem idiotiem, kuri skaļi pauž neapmierinātību. Jūs varat būt droša: lielākā daļa lidmašīnas ir jūsu pusē.

Piezemējāmies, kāpām ārā un gājām pēc bagāžas. Savu čemodānu ieraudzīju tūlīt pat, sagrābu un apsēdos uz soliņa. Aiz solidaritātes pat negāju pīpēt viens pats — nolēmu sagaidīt. Čemodānu skaits uz lentes saruka, zāle kļuva tukšāka. Beidzot arī Vaļa izzvejoja savu somu. Gaidām Robertu. Pūlis kļuva aizvien retāks. Galu galā pie konveijera palika tikai vientuļais Roberts. Lente nočīkstēja un apstājās, noraustījās un sastinga pavisam.

Roberts apjucis skatījās uz mums. Mēs novērsām acis — jutāmies kā ķirurgs, kuram nāksies paziņot nepatīkamu jaunumu. Pēdīgi atcerējos, ka neviens taču nav miris, un Vaļa konstatēja: "Proļubiļi."

Mums visiem trim dzīvē nācies daudz lidot. Bagāžu nav gadījies zaudēt ne reizi, tomēr zinām, ko iesākt tālāk. Ejam pie informācijas stenda. Spilgtās krāsās aprakstām baismīgo situāciju. Meitene neizskatās pārsteigta un rausta plecus:

— Tā gadās. Atradīsies.

— Kad?

— Nu, kā paveiksies. Varbūt atvedīs šodien četros no rīta, ar nākamo reisu. Taču diezin vai. Ticamāk, ar dienas reisu. Ja čemodāns aizmirsts Domodedovā.

— Bet ja nu viņš aizlidojis uz citu pusi?

— Nu, tad varbūt trīs vai četras dienas. Varbūt nedēļu.

— Bet mēs pēc pāris dienām lidojam uz Omsku.

— Tad aizsūtīs uz Omsku.

— Bet pēc tam uz Krasnojarsku.

— Tātad uz turieni.

Aizpildījām kvīti un gājām pīpēt.

Roberta čemodānā ir visa viņa dzīve. Dators, uzlādes iekārtas, akumulatori, nerunājot jau par siltajām drēbēm un higiēnas piederumiem. Stāvam, pīpējam.

— Man tur bija zobu suka, tīrās apakšbikses, zeķes.

— Nu re, — uzmudrinām, — būsi kā īsts Sibīrijas vecis — smirdīgs, spēcīgs un spalvains.

— Tie jūsu stereotipi…

— Nu, protams.

Ejam pie takša. Aiz manis un Valentīna jautri burkšķ čemodānu ritentiņi. Vīcups skumji slāj bešā. Cenšos draugu sapurināt, kā protu:

— Robert, nu neskumsti. Gribi, iedošu pavilkt savu čemodānu?

— Ļoša, ej tak tu…

Ieradāmies viesnīcā, apmetāmies. Tie abi jau guļ. Numurs ir trīsvietīgs: vienkārši trīs gultas rindā. Lai pastrādātu, nācās iziet koridorā. Ufa mūs pamatīgi sapurināja un lika manīt, ka joki ir beigušies. Taču man ap sirdi ir mierīgi. Baškortostāna vienkārši ir parādījusi raksturu un paskaidrojusi, ka būs jāpieliek visi spēki. Tagad mums būs jāpierāda, ka mēs patiešām protam tikai tā.

"Naivo ceļotāju" maršrutam reālajā laikā iespējams sekot ar Sputnik interaktīvās kartes palīdzību >>

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (17)

Pēc temata

Aizbraukt, lai saprastu dzimteni
"Naivie ceļotāji" uzvilkuši pulksteņus
Maskavas atslēgas: "Naivie ceļotāji" Smoļenskā

Galvenie temati