Vakarā satikāmies ar rīdziniekiem, kuri dzīvo Maskavā. Formāli — pastāstīt par projektu, patiesībā — aprunāties ar draugiem un atpūsties pirms došanās ceļā.
Kādā brīdī, šķiet Robertam kļuva garlaicīgi vai varbūt viņu pārņēma iedvesa: Maskavā viņš līdz šim nav bijis. Uzņemt apsnigušo galvaspilsētu ir īsta bauda. Savācis mugursomu, viņs klusi piecēlās un teica: "Iešu pastaigāties kādas minūtes četrdesmit."
Tikai pajautāja: vai nebūšot problēmu ar policiju, ka viņš tāds kolorīts naktī ar kameru klimst pa ielām.
Teicam, ka, principā nekas nevarētu notikt.
Roberts pazuda gandrīz uz pusotru stundu. Mēs jau sākām uztraukties — vai tik nav noticis kaut kas slikts. Tajā brīdī, kad jau sākam domāt, vai nav jādodas viņu meklēt, Roberts beidzot ieradās.
— Atradu skaistu katedrāli. Baznīcu. Ar izgaismojumu, skaisti stāv. Izņemu fotoaparātu, sāku izvēlēties rakursu. Pēc brīža redzu: tieši man aizmugurē — policijas iecirknis. Domāju: gan jau būs labi. Sāku fotografēt, uzfilmēju pāris kadrus un redzu, ka man tuvojas divi vīri formā.
Mēs klausāmies, sākam baidīties no beigām. Roberts turpina:
— Es saprotu, ka tā vienkārši jau prom netiksi, būs tikai sliktāk. Stāvu fotoaparātu nolaižu, gaidu. Viņi pienāk.
Taisa daudznozīmīgu pauzi.
— Nu?
— Kā jūs domājat, ko viņi man teica?
— Nu saki taču!
— Viņi teica… — Roberts ieturēja efektīgu pauzi un izgrūda: — "Labvakar, svētais tēvs!"
Mēs sākam raudāt. Ak Dievs, kas tad mūs gaida Sibīrijā?
Baznīca tiešām ir skaista. Ne par velti riskēja.
"Naivo ceļotāju" maršruta interaktīvā karte – šeit >>
