20:20 04 Decembris 2016
Tiešraide
Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents Rostislavs Iščenko. Foto no arhīva

Demokrātijas nacionālās īpatnības

© Sputnik / Владимир Трефилов
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Rostislavs Iščenko
24

Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents, Sputnik komentētājs Rostislavs Iščenko dalās domās par varas klasiku un jaunajām alternatīvajām demokrātijām.

Bieži vien mēs automātiski izmantojam politiskos šablonus, pat nedomājot par to nozīmi. Piemēram, visi zina, ka ASV un Baltijas valstīs valda demokrātija, savukārt dažās citās pasaules valstīs un bijušās PSRS valstīs — autoritāri režīmi.

Ja izslēgsim no saraksta absolūti skandalozus gadījumus, piemēram Saūda Arābijā valdošo teokrātisko monarhiju vai Lesoto karalisti, konstatēsim, ka demokrātija visur ir aptuveni viena un tā pati ar dažām nelielām nacionālajām īpatnībām.

Sāksim ar formu

Lielākajā daļa valstu ir viena un tā pati struktūra: valsts galva (prezidents vai monarhs), izpildu vara (valdība ar premjerministru priekšgalā), parlaments (viena vai divas palātas). Dažkārt, piemēram, ASV valsts vadītājs pilda arī izpildvaras funkcijas, taču klasiskā demokrātija to neatbalsta.

Tātad no formas viedokļa Uzbekistāna, Turkmenistāna, Kazahstāna, Tadžikistāna, Azerbaidžāna un Baltkrievija — valstis, ko Eiropa uzskata par "autoritārām", ir demokrātiskākas nekā tās pašas ASV vai Luksemburgas Lielhercogiste, kurā hercogam dāvātas plašas pilnvaras, kas ļauj viņam aktīvi iejaukties likumdošanas procesā un izpildu varas darbībā.

Starp citu, līdzīgas un pat vēl plašākas pilnvaras ir "demokrātiskās" Lielbritānijas monarham. Viņa prerogatīvas grūti nosaukt par plašām — tām nav noteiktu robežu, jo Lielbritānijā nav Konstitūcijas. Tāpat arī mantojumā nododamās lordu vietas parlamentā vai ASV prezidenta vēlēšanu process (vēlētāju kolēģija) neatbilst klasiskās demokrātijas principiem pat XIX gadsimta sākuma priekšstatu līmenī, nerunājot jau par mūsdienām.

Tie nav tukši salīdzinājumi, jo tieši politikā forma lielā mērā nosaka saturu. Britu monarhs neizmanto savas prerogatīvas, taču tas nenozīmē, ka to esamība netiek ņemta vērā, izvēloties politisko kursu. Tieši tāpēc 1936. gadā britu elite nepieļāva pronacistiski noskaņotā Eduarda VIII sēšanos tronī. Viņi bažījās par to, ka karalis varētu izmantot savas pilnvaras, lai mainītu Lielbritānijas ārpolitiku.

Beness Aijo. Foto no arhīva
© Foto: из личного архива

Par vēlēšanām un pilnvarām

Vēl viena demokrātijas pazīme ir valsts vadītāju regulāra maiņa. Liksim mierā Eiropas monarhus, kuri valda pat pusi gadsimta vai ilgāk. Rietumnieciskās demokrātijas izpratnes apoloģēti norāda mums, ka tie ir simboli, kam nav nekādas reālas varas, lai arī patiesībā Itālijas prezidents ir daudz simboliskāks nekā gandrīz neierobežotais Lielbritānijas monarhs.

Atsauksim atmiņā Franklinu Rūzveltu, kurš ieņēma ASV prezidenta posteni četrus termiņus pēc kārtas (faktiski viņš kļuva par prezidentu uz mūžu). Pie tam neviens Rietumos neapšauba demokrātijas virsvadību ASV viņa prezidentūras laikā.

Var pēc sirds patikas ilgu laiku ieņemt Lielbritānijas vai Itālijas premjera vai Vācijas kanclera posteni. Starp citu, izpildu varas vadītājiem šajās valstīs piešķirtas plašas pilnvaras. Pie tam Lielbritānijā, ieņemot parlamenta deputāta, parlamenta vairākuma līdera un Viņas Majestātes premjerministra posteni vienlaikus, politiķis apvieno likumdošanas un izpildu varas prerogatīvas.

Apvienotajā Karalistē valdošā partija parlamenta pilnvaru termiņa ietvaros var nozīmēt vēlēšanas, kad vien vēlas. Šim nolūkam premjeram nākas tikai vērsties pie monarha ar lūgumu atlaist parlamentu. Šo triku ne vienu reizi vien izmantoja Margareta Tečere, lai pagarinātu savu valdīšanas laiku.

Rostislavs Iščenko, Sistemātiskās analīzes un prognožu centra prezidents. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Трефилов

Taču par autoritārākie (atbilstoši Rietumu klasifikācijai) pēcpadomju telpā valdošie režīmi savu pilnvaru pagarināšanai piedalās kārtējās (dažkārt — ārkārtas) vēlēšanās vai organizē tautas referendumu.

No šī viedokļa Kazahstānas vai Azerbaidžānas prezidentu varas leģitimācijas līmenis ir pārāks nekā Lielbritānijas monarha vai premjerministra, tāpat kā ASV prezidenta leģitimācija. ASV prezidents var saņemt vēlētāju balsu mazākumu, taču gūt pārsvaru vēlētāju kolēģijā.

Kāpēc tas viss ir vajadzīgs?

Būtiskākais arguments, kas apliecina, ka Rietumos demokrātija ir patiesa, bet ārpus rietumvalstīm — formāla, ir sekojošs: Eiropā un ASV ir gadsimtiem ilgi izstrādāta varas sadalījuma sistēma, kuras pamati meklējami gan likumā, gan tradīcijās, tāpēc ir pašsaprotams, ka tā iemācījusies ņemt vērā un pildīt tautas gribu. Toties pēcpadomju telpā, sak, ir tikai demokrātijas dekorācijas, bet patiesās demokrātijas nav.

Nemēģināsim norādīt acīmredzamo pretrunu starp Vācijas tautas gribu, kas vēlas atbrīvoties no bēgļu plūsmas un veidot normālas ekonomiskās attiecības ar Krieviju, un Vācijas valdības reālo politiku. Galu galā, iespējams, mums iebildīs, ka pašreizējā vara likuma un savu pilnvaru termiņa ietvaros drīkst darīt visu, ko vien vēlas, bet pēc tam tauta vēlēšanās nobalsos par citiem — labākiem.

Var jau atbildēt, ka jebkurā parlamentā var ierobežot deputāta pilnvaras ar vienu termiņu un tad citus — "labākos" — tauta ievēles ik pēc četriem vai pieciem gadiem. Taču padomāsim, kāda tad ir parlamentu galvenā funkcija.

Pasaule dzīvo reālā laika režīmā. Informācijas plūsmas ir milzīgas. Atsevišķs cilvēks tikai relatīvi un nebūt ne vienmēr spēj atšķirt patiesību no meliem, informāciju no dezinformācijas. Viena parlamenta sasaukuma laikā pieņemamo likumu skaits parasti sasniedz četrzīmju skaitli. Šie likumi skar jebkādus dzīves aspektus un gadījumus, ieskaitot specifiskas situācijas, kas prasa īpašu kvalifikāciju.

Izklausās smieklīgi, ka skolotāji un ārsti, dziedātāji un kinoaktieri, sportisti un pat profesionāli politiķi varētu būt pietiekami izglītoti visos dzīves gadījumos. Parasti tikai daži deputāti ir spējīgi sakarīgi izskaidrot vismaz pāris viņu izskatīto likumprojektu būtību.

Patiesībā parlaments ir mašīna, kuras funkcija ir apstiprināt izpildu varas piedāvātos likumus. Ļoti reti tiek pieņemti likumprojekti, ko izstrādājis viens deputāts vai to grupa pēc pašu iniciatīvas. Tos visbiežāk nākas tuvākajā laikā atcelt vai nopietni labot pieņemto likumu.

Tamlīdzīgas situācijas atgadās visos parlamentos, tāpat kā privātu un grupu interešu savtīga lobēšana. Tas nenotiek tāpēc, ka deputāti būtu muļķi vai tīšām kaitētu dzimtajai valstij.

Kā jau teicu, cilvēks (lai cik talantīgs viņš būtu) nevar būt speciālists jebkurā sfērā. Valsts pārvalde pati par sevi ir ļoti sarežgīts mehānisms, un tā izpratne prasa gadiem un pat gadu desmitiem ilgu darbu dažādos amatos. Citādi cēlie nodomi bruģē ceļu visiem labi zināmā virzienā.

Krievijas neatkarība: process un rezultāts. Foto no arhīva
© Sputnik / Максим Богодвид

Parlamenta vēlēšanu process ir aptuveni vienāds. Tikai atsevišķi deputāti tiek ievēlēti tāpēc, ka viņus atbalstījuši konkrēti vēlētāji konkrētā apvidū. Pat tādā gadījumā viņu intereses ir saistītas ar noteiktu reģionu, un itin bieži visas valsts intereses viņi izprot ļoti neskaidri. Gan Rietumos, gan Austrumos deputāts parasti tiek ievēlēts tāpēc, ka viņu izvirza partija, kas spēj ievest savus kandidātus parlamentā, lai kādi viņi būtu.

No šī viedokļa teritoriālie, cilšu vai etniskie austrumu klani, kas veido "autoritāro režīmu" partijas, ne ar ko neatšķiras no oligarhu, finansiālajiem un transnacionālajiem klaniem, kas veido rietumnieciskās, "patiesi demokrātiskās" partijas.

Rezultāts ir acīmredzams

Vēl vairāk, patiesībā "autoritārie režīmi" mēdz būt tuvāki tautai divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, teritoriālie, cilšu un etniskie sakari nozīmē neformālu ievēlētās personas atbildību viņu izvirzījušās grupas priekšā. Pie tam tā nevar mainīties atšķirībā no finansiālajām interesēm. Nav nemaz tik grūti nodot finansiālā klana intereses un paziņot: sak, nekā personīga, tas ir tikai bizness. Taču cilvēks, kurš nodevis etniskā klana intereses automātiski tiek izraidīts bez jebkādām perspektīvām. Tāpēc šajā gadījumā saikne un "tautas kontrole" Austrumos ir iedarbīgāka nekā Rietumos.

Otrkārt, tā saucamie "Austrumu autoritatīvie līderi" var noturēties pie varas tikai tik ilgi, kamēr viņiem piemīt neapstrīdama personīgā autoritāte (harizma). Rietumos personības autoritātes vietā ir stājusies amata autoritāte.

Īsāk sakot, Austrumos tu esi prezidents tāpēc, ka tu esi gudrs, stiprs un tev tic, bet Rietumos tu esi gudrs, un tev tic, jo tu esi prezidents un tikai tik ilgi, kamēr tu esi prezidents.

Lai precizētu abu demokrātijas modeļu efektivitāti, ierosinu salīdzināt rezultātus, ko pēdējo 25 gadu laikā demonstrē Baltijas valstis, kuru demokrātiskumu neviens neapšauba, un Kazahstānas vai Azerbaidžānas sasniegumus. Astana un Baku savos reģionos ir izvirzījušās priekšgalā.

Nu, bet Ukrainu vai Moldovu, valstis, kuras no Rietumu klasifikācijas viedokļa pēdējo divu vai trīs gadu laikā ir pārspējušas visus demokrātiskuma rekordus, pat nav ar ko salīdzināt pēcpadomju telpā. Iedzīvotāju nabadzības ziņā tās ir pārspējušas visus, turklāt Ukraina vēl ir izcīnījusi pirmo vietu pasaulē labklājības krišanās ātruma ziņā.

Tātad Austrumu jaunā alternatīvā demokrātija ir ne tikai tuvāka klasiskajiem paraugiem, tās saturs piedevām vēl ir izrādījies efektīvāks. Protams, ja vien mēs pieturēsimies pie viedokļa, ka varai ir jāatspoguļo tautas, nevis transnacionālo korporāciju griba.

Autora uzskati var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

Čehu politiķis uzskata, ka Putins ir absolūts politiskais līderis
Kāpēc latviešu politiķus nevar dēvēt par prostitūtām

Galvenie temati