20:19 04 Decembris 2016
Tiešraide
Vēsturnieks, politologs Rostislavs Iščenko

ES pret ASV, Luksemburga pret Ungāriju, jeb Karš par vērtībām

© Sputnik / Vladimir Trefilov
Viedoklis
Saņemt īso saiti
48

Nesen Eiropas Savienība iebilda pret Transatlantijas brīvās tirdzniecības vienošanos, tagad vēlas izveidot savu armiju. Vai patiešām visi līdzekļi ir labi, lai tik saglabātu savas vērtības?

Nesen Eiropas komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers aicināja ES valstis izmantot iespēju "apvienot Eiropas Savienības valstu aizsardzības iespējas pastāvīgā strukturētā formā," tas ir, izveidot Eiropas militāro bloku. Jautājumu par to, kāpēc atkal aktuāla kļuvusi jau pasen izvirzītā ideja, izskata starptautiskās informācijas aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs Rostislavs Iščenko.

Pamatojums – nepieļaut aizsardzības jautājumos atkarību no vienas valsts. No konteksta ir skaidrs, ka "viena valsts" ir ASV.

Jāsaka, ka ideja nav jauna – jau 90. gadu sākumā ES pārdomāja iespējas mainīt savu militāro pasākumu vektoru un no NATO pievērsties Rietumeiropas savienībai (RES). RES ir sekmīgi iegrimusi Lētā, taču ideja par atbrīvošanos no ASV aizbildniecības militārajos jautājumos nav mirusi.

Nozīmīte ar Brexit simboliku. Foto no arhīva
© Sputnik / Алексей Филиппов

Skaidrs, ka patstāvīga militārā politika prasīs lielākus militāros izdevumus (it īpaši ES vadošajās valstīs).

Tiesa, Junkers gan apgalvo, ka tā nenotiks, un militārās sadarbības paplašināšanās ļaus ES valstīm ietaupīt no 20 līdz 100 miljonus eiro gadā.

ES mērogā summa ir tik neliela, ka šķiet pat mazliet nepieklājīgi par to runāt, ja viena pati Grieķija Eiropas Savienībai izmaksāja 350 miljardus eiro, un skaidrs, ka par Atēnu saglabāšanu ES un eirozonā nāksies maksāt arī turpmāk. Vēl vairāk nav saprotams, kā var ietaupīt uz aizsardzības rēķina, atsakoties no ASV pakalpojumiem.

Līdz šim Vašingtona pārmeta saviem sabiedrotajiem Eiropā, ka viņi nevēloties godīgi dalīt izdevumus, pārāk maz naudas tērējot saviem bruņotajiem spēkiem un Rietumu vērtību aizsargāšanu uzveļot tikai ASV plecos.

Nu, nav jau pirmā reize, kad Rietumu grāmatvedība pārsteidz ar neparastu pieeju vienkāršākajām matemātiskajām darbībām – saskaitīšanai un atņemšanai. Daudz interesantāka ir vērtību problēma.

Līdz šim mums bija darīšana ar Rietumu vienotības relatīvi gludo koncepciju, lai kādas arī būtu tās izpausmes. Vašingtona un Brisele vienbalsīgi vēstīja, ka "brīvo pasauli" apvieno kopīgās vērtības, kuru vidū galvenā ir demokrātija. Patiešām, Rietumi stājās vienotā frontē ne tikai militārajos, bet arī ekonomiskajos, ideoloģiskajos, kultūras un visos pārējos jautājumos.

Pēdējo mēnešu laikā mēs saskaramies ar atšķirīgu problēmas traktējumu. Vispirms ES iebilda pret Transatlantijas brīvās tirdzniecības vienošanās noslēgšanu – savienība paziņoja, ka šī vienošanās paredz vienpusējas priekšrocības ASV. Faktiski Eiropas un ASV ekonomiskajās vērtībās parādījās plaisa.

Tagad noskaidrojas, ka ES vērtību aizsardzībai ir vajadzīgs pašai savs militārais bloks. Taču objektīvi jebkurš militārais bloks ir vērsts pret jebkuru valsti, kas šajā blokā nav iestājusies. Kolektīva aizsardzība paredz aizsardzību no visiem, kas stāv ārpus kolektīva.

Tā kā Rietumi jau vairākus gadu desmitus deklarē, ka to militāri politiskie pasākumi ir paredzēti tikai aizsardzībai un "brīvās pasaules" vienoto vērtību popularizēšanai, jājautā, vai tik Junkera iniciatīva nenozīmē, ka vērtības vairs nav vienotas un tagad ES ir gatava aizsargāt savas vērtības no citiem, tostarp arī no ASV?

Dažam labam jautājums šķitīs bezjēdzīgs. Visā pasaulē ir papilnam sazvērestības teorijas piekritēju, kuri "zina", ka Vašingtona ir jau visu aprēķinājusi piecsimt gadus uz priekšu, un nekur Eiropa neliksies.

Dīvaini, taču tikai četrus gadus pirms Varšavas Organizācijas līguma beigām un piecus gadus pirms PSRS sabrukuma, lielākā daļa Padomju Savienības iedzīvotāju uzskatīja, ka nekur Austrumeiropa no mums nepazudīs. Starp citu, PSRS jau tolaik deklarēja vērtību politikas īstenošanu.

Tolaik tās bija sociālistiskās vērtības. Rietumvalstu un PSRS iekšpolitikā atšķirīgās vērtības bija acīmredzamas, toties ārpolitikā atšķirības slēpās vienā vienīgā vārdā. Rietumi cīnījās par "demokrātiskajām vērtībām", bet PSRS – par "sociālistiskajām vērtībām".

Pie tam Rietumu apgalvojums par to, ka "demokrātijas savā starpā nekaro", bija tikpat melīgs kā PSRS apgalvojums, par to, ka savā starpā nekarojot valstis, kas devušās pa sociālisma ceļu. Karoja ne tikai Etiopija ar Somāliju. 1969. un 1972. gadā vērienīgas militārās sadursmes notika pie PSRS un Ķīnas robežām, un 1979. gada februārī-martā notika karš starp Ķīnu un Vjetnamu.

Tiklīdz parādās pretrunas deklarējamo vērtību un reālās politikas starpā, priekšroku gūst politika, vienkārši tāpēc, ka tas, kurš turpina spītīgi aizstāvēt vērtības, neskatoties uz zemisko realitāti, nemainīgi zaudē.

Vēl viena interesanta nianse. Laikā no 1995. līdz 2013. gadam Žans Klods Junkers ieņēma Luksemburgas premjerministra posteni. No 2004. gada ārlietu ministra posteni viņa kabinetā ieņēma Žans Asselborns, kurš ieņem šo amatu līdz šim brīdim.

Lidmašīna. Foto no arhīva
© Sputnik / Владимир Сергеев

Dienu pirms atskanēja Junkera piedāvājums izveidot Eiropas militāro bloku, Asselborns paziņoja, ka gribētu izslēgt no ES Ungāriju – par to, ka Ungārija neiekļaujoties Eiropas vērtību politikā.

Asselborna izteikumus kritizēja Ungārija un Austrija. Junkera vadītā Eiropas komisija no komentāriem izvairījās.

Taču ārlietu ministri parasti spontānus paziņojumus nesniedz. Pie tam šajā gadījumā pirmo reizi runa ir nevis par kādas valsts brīvprātīgu izstāšanos no ES, bet gan par tās izslēgšanu. Agrāk galvenās pretrunas ES dalībvalstu radās finansiāli ekonomisku jautājumu dēļ, un pirmo reizi atskanējis viedoklis par to, ka ES dalībvalsts neatbilst Eiropas vērtībām. Tāpēc vien ir dīvaini, ka lielākā daļa ES valstu ārlietu ministru cieta klusu.

Ungārijai izteiktas pretenzijas sakarā ar tās nevēlēšanos ielaist savā teritorijā bēgļus no Āfrikas un Āzijas. Taču līdzīgas pretenzijas var izteikt arī Polijai, Baltijas valstīm un gandrīz visām Balkānu valstīm. Rumāņiem ir problēmas ar čigāniem, kurus viņi ar lielāko prieku dzen uz bagātākām ES valstīm, bet Francija (kurp vēlas nokļūt lielākā daļa Rumānijā dzīvojošo čigānu) uzstājīgi pieprasa pievākt viņus atpakaļ. Katoļticīgajā Polijā novirzes no eiropeiskajām vērtībām rada jautājumi par abortiem un viendzimuma laulībām. Vārdu sakot, var izslēgt pusi ES, ja radīsies precedents.

Eiropas parlamenta ēka.
© Sputnik / Владимир Федоренко

Ja nu izskatīsim Junkera "militāro bloku" un ideju par Ungārijas izslēgšanu no ES vienotā kontekstā, iznāk, ka Eiropas elite ar Luksemburgas politiķu starpniecību (tieši Luksemburga taču ir viens no Eiropas finanšu un banku centriem un var rēķināties ar savas lomas nostiprināšanos pēc Londonas izstāšanās no ES) ierosina norobežoties no ASV un pievaldīt Austrumeiropu ar izslēgšanas draudiem.

Faktiski runa ir par Francijas un Vācijas dominējošās pozīcijas (ar Beniluksa līdzdalību, kam tiek piešķirts jaunākā partnera statuss) galīgu noformēšanu Eiropā. Pie tam īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka pirmo reizi kopš 90. gadu vidus ierosināts jautājums par šīs dominējošās pozīcijas noformēšanu militāri politiskajā kontekstā. Vai tā ir nejaušība, ka tas noticis pēc amerikāņu vērtību politikas izgāšanās Ziemeļāfrikā, Ukrainā un Tuvajos Austrumos?

Vai tā ir nejaušība, ka šie paziņojumi izskanējuši Francijas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā (tās notiks 2017. gada pavasarī) un neilgi pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām (2017. gada rudens), kurās proamerikāniski noskaņotie Olands un Merkele var itin vienkārši zaudēt? Vai tas viss nejauši notiek ASV smagās iekšpolitiskās krīzes fonā, kuras gaitā acīmredzama kļuvusi šķelšanās amerikāņu elites rindās?

Var jau būt, ka tā ir nejauša sakritība. Taču diezin vai.

Vai vecās Eiropas racionāli noskaņotā elite spēs uzvarēt šajā cīņā?

Tas pagaidām vēl nav skaidrs. Lieta tāda, ka viņi vēl joprojām deklarē savu atbalstu vērtību politikai. Ja viņiem izdosies, agri vai vēlu nāksies paskaidrot, ar ko Francijas un Vācijas vērtības atšķiras no anglosakšu un pie viena arī no Austrumeiropas vērtībām.

Nav zināms, vai Eiropas tautas bez īpašiem paskaidrojumiem gribēs atgriezties tajā pasaulē, kāda tā bija starp diviem pasaules kariem, kad katra Rietumu daļa aizstāvēja pati savas vērtības. Viņi ļoti labi atceras, pie kā tas noveda. Vienkāršākais veids, kā sākt karu, ir sākt vērtību politikas popularizēšanu. Vērtības ir tik cēlas, ka spēj attaisnot jebkādus noziegumus.

Tieši tāpēc Krievija jau vairākus gadus iesaka Rietumiem politikā izmantot banālu pragmatisku pieeju un ekonomisko izdevīgumu, neatkāpjoties no vērtībām (katrs no savām) un necenšoties noskaidrot, kura vērtības ir vērtīgākas. Galu galā Rietumu vērtības it nemaz nav cietušas tādēļ, ka visi iPhone un 90% planšetdatoru pašlaik tiek ražoti Ķīnā.

Pēc temata

Amerikāņu kodolieroču pārvešana no Turcijas uz Rumāniju: pirmie secinājumi
Kāpēc NATO biedē Maskavu ar "papīra tīģeriem"
Pasaule pēc NATO: Austrumeiropa meklē naida objektu

Galvenie temati