RĪGA, 5. marts — Sputnik, Andrejs Solopenko. Pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gada 3. martā, toreizējās Latvijas PSR teritorijā notika aptauja par tās neatkarību. Aptaujas rezultāti lika pamatus tagadējai nacionālajai politikai pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Paši krievvalodīgie pārsvarā labi noprata, kāda nākotne iespējama. Līdz ar to saprotama viņu izvēle minētajā jautājumā.
Nacionālā plaisa
Republikas iedzīvotājiem ierosināja atbildēt uz jautājumu par to, vai viņi atbalsta demokrātisku un neatkarīgu Latviju. Aptaujā varēja piedalīties visi iedzīvotāji no 18 gadu vecuma, kuru pasē bija patāvīgs pieraksts Latvijas Republikas administratīvi teritoriālajā vienībā. Tātad tiesības piedalīties aptaujā bija visiem pilngadīgajiem republikas iedzīvotājiem, un absolūtais vairākums nolēma paust viedokli par notiekošo.
Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, aptaujas dalībnieku sarakstos bija 1 902 802 cilvēki, tajā piedalījās 1 666 128 cilvēki – 87,56% balsstiesīgo. "Jā" atbildēja 1 227 562 cilvēki – 73,68% vēlētāju. "Nē" – 411 374, jeb 24,69% cilvēku. Bez tam 27 192 balsis (1,63%) bija atzītas par nederīgām. Tiesa, aplēšot rezultātus no visu iedzīvotājuviedokļa, iznāks, ka "jā" teica 64,51% cilvēku, "nē" – 21.62%, nederīgu balsu daļa sastādīja 1,43%, bet 12,44% iedzīvotāju vispār nepiedalījās balsošanā.
Zinot "par" vai "pret" nobalsojušo un aptaujā nepiedalījušos iedzīvotāju īpatsvaru katrā valsts rajonā un republikāniskajā pilsētā, kā arī reģiona valodu sastāvu, var aplēst, ko pārsvarā izvēlējušies konkrētas iedzīvotāju grupas pārstāvji. Manāms, ka balsu daļa par neatkarību gandrīz ideāli sakrīt ar iedzīvotāju daļu, kam dzimtā ir latviešu valoda. Tas pats sakāms arī par dalību aptaujā – latviešu lauku rajonos tā pārsniedza 90%, tātad latvieši masveidā piedalījās aptaujā un atbalstīja Latvijas neatkarību.
No krievvalodīgo iedzīvotāju viedokļa dati demonstrē citādu ainu. Korelācijas elements (r) starp iedzīvotāju daļu ar dzimto krievu valodu reģionā un par neatkarību atdotajām balsīm no visiem vēlētājiem ir negatīvs un sastāda -0,995. Apmēram tāds pats ir rezultāts, analizējot krievvalodīgo dalību aptaujā. Savukārt, paskatoties uz balsojumu pret neatkarību, viss mainās – korelācijas koeficients kļūst pozitīvs un tuvojas 1. Tas norāda, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji pārsvarā balsoja pret neatkarību vai aptaujā nepiedalījās.
Dumpīgā Daugavpils
1989. gadā veiktās tautu skaitīšanas dati liecina, ka lielakā daļa iedzīvotāju ar dzimto krievu valodu dzīvoja galvaspilsētā – Rīgā, kā arī citās lielās pilsētās: Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Jūrmalā. Starp Latvijas pilsētu iedzīvotājiem 50,3% dzimtā bija krievu valoda, 43,6% - latviešu. Vienlaikus laukos pārsvarā bija latvieši: 72,3% iedzīvotāju dzimtā bija latviešu valoda, tikai 22,1% - krievu. Tāpat lielākā daļa krievvalodīgo dzīvoja Daugavpils un Krāslavas rajonos, bet Ludzas un Rēzeknes rajonā viņu īpatsvars pārsniedza 40%.
Ja izanalizēsim karti, kurā redzams balsojums par Latvijas neatkarību atbilstoši rajoniem un republikāniskajām pilsētām, manāma līdzība. Krievvalodīgo kompaktas dzīves vietās balsu skaits par neatkarību bija manāmi zemāks, nekā rajonos, kur viņi bija mazākumā. Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un četros Latgales rajonos ar lielu skaitu krievvalodīgo neatkarību atbalstīja tikai 51-60% no visiem vēlētājiem, bet Daugavpilī un Rēzeknē to pat atbalstīja mazāk nekā puse balsstiesīgo.
Interesanti, ka Daugavpils aptaujā demonstrēja absolūtu rekordu vairākos parametros. Pilsētā bija gan mazākais balsu skaits par neatkarību – 32,51% no visiem vēlētājiem, gan arī zemākā dalība – 63,39%. Kopā rezultāti pilsētā bija sekojoši: 36,61% balsstiesīgo aptaujā nepiedalījās, "jā" teica – 32,51% iedzīvotāju, "nē" – 25,27%, bet 5,61% balsu tika atzīts par nederīgām – arī tas ir rekords visā valstī.
Tātad var apgalvot, ka Daugavpils iedzīvotāji nepārprotami ignorēja aptauju, pat mērķtiecīgi bojāja vēlēšanu biļetenus. Savukārt Rīga, kur tolaik dzīvoja gandrīz puse visu republikas krievvalodīgo, nodrošināja zināmu atbalstu neatkarībai. Cisos pilsētas rajonos balsu "par" īpatsvars bija manāmi augstāks nekā iedzīvotāju daļa ar dzimto latviešu valodu, tātad zināma daļa Rīgas krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstīja Latvijas neatkarību.
Prognozes ir piepildījušās
Tomēr apgalvojumiem par to, ka daudzi krievvalodīgie neatkarību atbalstījuši, ir zināms pamats. Kļūda parādās nepareizo aprēķinu dēļ: lielākā daļa analītiķu izmanto pamatam tikai tos, kuri piedalījās balsojumā un no kuriem 73,68% balsoja "par", bet latviešu daļa republikas iedzīvotāju vidū bija daudz mazāka. Taču, paskatoties uz vēlētāju kopskaitu, "par" īpatsvars sarūk līdz 64,51%, tātad krievvalodīgie, kas atbalstīja Latvijas neatkarību, bija absolūtā mazākumā.
Ja pieņemsim, ka visi latvieši balsoja "par", iznāk, ka neatkarību atbalstīja tikai 26% krievvalodīgo – apmēram 11% no visiem toreizējiem Latvijas iedzīvotājiem. Lielākā daļa šīs grupas pārstāvju (45%) iebilda pret neatkarību, bet 29% pat nepiedalījās aptaujā vai mērķtiecīgi sabojāja biļetenus. Aptuveni tādus pašus datus Latvijas Augstākās Padomes sēdē minēja "Līdztiesības" frakcijas vadītājs Sergejs Dīmanis, atgādinot, ka Latvijas neatkarību atbalstīja 25-30% citu tautību pārstāvju.
Viņš aicināja republikas vadību pārvērtēt attieksmi pret mazākumtautībām un atgādināja: "Ja jūs turpināsies savu politiku tādā pašā garā, mēs iebrauksim strupceļā." Diemžēl politiķa aicinājumus nesadzirdēja. Vēlākā iedzīvotāju sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos, kā arī izglītības ierobežošana krievu valodā liecina, pa kādu ceļu uz priekšu devās valdošā elite, nobijusies no krievvalodīgajiem, kuri tās kursam nepiekrita. Daži latviešu politiķi vēl joprojām domā, ka šī iedzīvotāju grupa ir nelojāla, un norāda, ka tālaika balsojumā krievvalodīgos motivēja "pretvalstisks" vai "latviešiem naidīgs" noskaņojums.
Taču iemesli bija pavisam citādi. Daudzi krievvalodīgie labi saprata, kas viņus varētu sagaidīt, ja Latvija iegūs neatkarību, un neloloja nekādas ilūzijas.
Sociālā aptauja, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze "Padomju jaunatne", parādīja, ka 71% krievvalodīgo respondentu prognozēja drīzu akūtu bezdarba pieaugumu, 62% gaidīja etnisko diskrimināciju. Šie faktori noteica viņu izvēli. Tālākā situācija ar mazākumtautību tiesībām Latvijā skaidri liecina – viņu viedoklis bija pamatots.
