Viena no daudzu mūsdienu mediju domāšanas jocīgākajām īpatnībām ir tā, ka kaut kādas parādības nosaukums vai imidžs šķiet daudz interesantāki nekā tā būtība, RIA Novosti raksta Ivans Daņilovs, bloga Crimson Alter autors.
Piemēram, pavērojot to, ko Vašingtona izdarījusi ar mazās Latvijas reiz plaukstošo un bagāto banku sistēmu, grūti nepamanīt, ka pret to izmantotas sankcijas, kuru spēks un nežēlība salīdzināmi ar soļiem pret KTDR un Irānu. Taču tikai retais Krievijas, Latvijas un ASV presē sauc lietas īstajos vārdos, jo teorētiski Latvija ir ASV draugs un uzticams sabiedrotais, un ideja par to, ka pret draugu un uzticamu sabiedroto var vērst tās pašas sankcijas, ko saņem Kima Čenuna bankas, daudziem vienkārši nav prātam aptverama.
Pati no sevis kārtējo reizi atmiņā ataust Kisindžera frāze par to, ka "draudzība ar ASV ir fatāla". Taču interesantākais ir nevis tas, cik cītīgi Baltijas valsts pūlas izmest no galvas domu par Vašingtonas sarīkojot pērienu, bet gan tas, ka šis publiskais finansiālais pēriens nāk par labu gan Krievijas kapitālu repatriācijai, gan Krievijas biznesa un pat dažu ierēdņu patriotiskai audzināšanai.
Aģentūra Reuters informē, ka Savienoto Valstu spiediena ietekmē Latvijas parlaments pieņēmis lēmumu, kas paredz liegumu Latvijas bankām strādāt ar "augsta riska klientiem" — ārzonas kompānijām, kuras veido lielāko daļu klientu un ienākumu Latvijas banku sektorā. Šis lēmums apdraud desmitiem miljardu dolāru, ko mūsu (Krievijas — tulk.) līdzpilsoņi "noparkojuši" šķietami drošajā Baltijas republikā. Tagad daudziem viņu vidū gaidām sarežģīts darbs, lai atgūtu Latvijas bankās iestrēgušo naudu.
Diemžēl Krievijā izveidojusies vesela vidēja līmeņa biznesmeņu (un ierēdņu) klase, kuru acīs Latvija ir tāds kā "pareizās Krievijas" prototips — Eiropā integrēta valsts, kas draudzējas ar Rietumiem un izveidojusi lielisku banku sistēmu ar labu servisu, kas nodrošina aktīvu (bieži vien negodīgā ceļā gūtu) īpašumtiesību saglabāšanos. Šīs Krievijas nodrošināto pilsoņu klases pārstāvju īpašu mīlestību un cieņu latvijas valsts izpelnījās par savu uzsvērto nevēlēšanos saņemt kaut kādus vērā ņemamus nodokļus no šiem aktīviem. Rīga pelnīja, tā sakot uz "papildu pakalpojumu" — uzturēšanās atļauju, nekustamo īpašumu (no tiem maksā nodokļus) un bankas pakalpojumu rēķina.
Pakalpojumi nodrošināja lielus ienākumus bankām, kuras savukārt maksāja, ja nu ne gluži nodokļus, tad vismaz dāsnus kukuļus atbilstošiem politiķiem. Īpaši jāuzsver fakts, ka Latvija deva patvērumu "visstulbākajai" naudai no Krievijas, kuras īpašnieki nekādi negribēja īpaši pievērst uzmanību Rietumu pasaules spēles īstajiem noteikumiem un mācīties angļu valodu. Viņiem ES karogs virs Rīgas un gludi nolaizīta hipstera — Latvijas bankas pārstāvja Maskavas ofisā — apgalvojumi deva pietiekamas garantijas tam, ka ar viņu naudu nekas nenotiks. Latvijas banku sistēmā, kas valdzināja krievu biznesmeņus un pat ierēdņus, slogana vietā bija frāze "pie mums tak nav Krievija!", un to izrunāja ar vieglu, it kā eiropeisku akcentu, taču noteikti krieviski.
Vēl pavisam nesen Krievijas "stulbā" kapitāla piesaistes shēma darbojās gandrīz ideāli, taču galu galā izrādījās, ka taisnība ir Vladimiram Putinam — viņš jau sen brīdināja, ka uz Rietumiem izvesto kapitālu īpašnieki nomocīsies, "putekļus rīdami", lai dabūtu tos atpakaļ.
Patlaban Krievijas un Eiropas finanšu aprindas aktīvi apspriež bezgalīgos stāstus par "Latvijā iestrēgušajiem krieviem", turklāt dažbrīd sarunās jūtama līdzjūtība, tomēr daudzi atklāti ļauni priecājas. Un pareizi dara.
Kāds vācu finansiālais konsultants, kurš specializējies darbā ar klientiem no Krievijas, šo rindu autoram pastāstīja mūsdienu Latvijai un Krievijai tipisku stāstu: biznesmenis no Krievijas, ne īpaši liels, nolēma nodrošināt savu kapitālu un izvest no valsts. "Lai nenāktos sasprindzināt smadzenes, mācīties angļu valodu un garlaicīgās finansiālās nianses, viņš nopirka gatavu ārzonu kaut kādā Maskavas juridiskajā kantorī Britu Virdžīnu salās un atvēra tam kontu Latvijas bankā. Tagad viņam bankā neatdod naudu, norādot uz jaunajām prasībām saskaņā ar "pretatmazgāšanas" noteikumiem, toties prasa pierādījumus tam, ka firma patiešām pieder viņam. Oficiālie dokumenti liecina, ka ārzonas īpašniece ir tukla nēģēriete, kuru ierēdnis nepazīst, un vienīgais firmas kontroles instruments viņa rīcībā ir ģenerālā pilnvara uz viņa vārda. Taču tagad bankai ar to vairs nepietiek."
Protams, tamlīdzīgā situācijā ir vairāki risinājumi. Taču naudas īpašnieks pamatoti bīstas, ka galu galā viņa uzvārds uz visiem laikiem paliks visos iespējamos ASV un ES "antiatmazgāšanas" iestāžu sarakstos, un pēc tam var nonākt arī Krievijas varasietāžu rokās.
Neviena — un nav svarīgi, cik izreklamēta un labi organizēta — kampaņa "svēto Rietumu" diskreditācijai nebūtu spējusi panākt Krievijas biznesa un daudzu ierēdņu pāraudzināšanai tik daudz, cik rekordīsā laikā panākusi ASV Finanšu ministrija.
Zīmīgi, ka vienlaikus cietuši visi — gan uz Rietumiem, uz elitārākajām jurisdikcijām aizbēgušie "gudrie" kapitāli, kuri naudas glabāšanai un akīvu pārvaldei organizēja izsmalcinātākās shēmas, gan arī "stulbākie", kuri dzīvoja pēc principa "nozodz, pārved naudu uz Latviju un nebāz laukā degunu".
Uz "Deripaska ārzonas shēmām" pat rietumu biznesa izdevumi skatās ar zināmu sajūsmu — kā uz finansiāli juridiskās mākslas darbu. Toties patiesi smieklīgas šķiet "shēmas", ko izdomā Krievijas "investori" Latvijā — parasti tajās figurē viens ārzonas uzņēmums, kam nav ne interneta vietnes, ne reālas darbības, ne reāla ofisa, tikai viens "ģenerālās pilnvaras" turētājs.
Taču vienlīdz cietuši gan gudrākie, gan dumjākie, gan tie, kam ir sakars ar Krievijas politiku, gan tie, kuri dzīvoja pēc principa "nebāzt laukā degunu". Vienīgais loģiskais secinājums pie kā var nonākt pret Krieviju un Latviju vērsto sankciju upuri, — nauda tomēr jāglabā Krievijā.
Informācijas avoti Rīgā ziņo, ka īpaši jūtīgi cietušie tagad pavisam nopietni domā par investīcijām Krimā. Gluži loģiski viņi ir pārliecināti, ka tur ASV Finanšu ministrija viņus pavisam noteikti rokā nedabūs. Atliek tikai pateikties amerikāņu ierēdņiem par tik efektīvu reklāmas kampaņu un Krievijas pozitīvā tēla veidošanu.
